te

peacemaker @ 10:20 pm: Nesen atradu šitādu pasen pierakstītu

Parasti pie vectēva gāju dienvidū, kad vecmamma bij mani atsaukusi no rotaļām uz ēšanu. Tā, protams, arvien izrādījā neģēlīga krāpšana - labākajā gadījumā uz plīts bij uzlikts pirmais pods un uz lieveņa bij jaušams gaļas, piparu un dažādu nesaprotamu vielu aromāts. Tur es nekad negaidīju - par karstu, par sutīgu. Vakarā vēl tā, bet pusdienlaikā tikai dažādi neradījumi pa gaisu sīca.

Todien pie vectēva ieskrēju uzreiz pēc spēlēšanās. Nebiju ne plikās kājas notīrījis, ne kreklu uzvilcis. Arī nazis joprojām bija rokā. To mēs pa kārtai mēģinājām ietriekt vispirms zemē, tad kokā - topa rotaļa jau paaudzēm. Tāpēc vectēvam neskaidrojos par savu izskatu. Atspiedos pret kumodi atvilkt elpu un sagaidīt viņa sakāmo.

Viņš klusēja. Pagriezies redzēju, ka viņš skatās uz mani, tomēr lūpas bij sakniebtas un vecuma krunkas uz pieres izkārtojušās mazliet bargākā rakstā. Pasveicināju viņu pieklājīgāk nekā parasti. Viņš atbildēja tikai pēc brīža. "Ar ieročiem cilvēku nesveicina," viņš nokrekšķēja, pārlaidis man skatienu un iekārtojies ērtākai sēdēšanai. "To pašu var dabūt pretī. Noliec-ka to dunci uz kumodes, tad varam parunāt."

Brīdu patiepos, tomēr beigās paklausīju. "Tā jau ir labāk," vectēvs noteica. "Tā jau var runāt. Bet neaizmirsti, ko teicu, lai nesanāk kā-"

"Karā?" priecīgs mēģināju viņu pasteidzināt.

"Nē, ne karā. Kaut stāsts ir arī par to," vectēvs piebilda, laikam redzēdams sejas sadrūmšanu. "Redz, tas bija tieši pirms kara - jauns vēl biju, asinis mierā nelika. Tāpat mētājāmies ar nažiem; es katru brīvu brīdi gāju tur, aiz vīna rūpnīca, sienā tos sviest. Trenējos līdz kļuvu par īstu meistaru, bet tad attapos, ka esmu palicis viens ar tiem nažiem. Pārējie pa to laiku bij izauguši, kur nu kurais izklīduši. Palicēji tik pucējās un par meitenēm runāja. Smuki puiši bij jau arī, ilgi nevajadzēja iztikt ar runām vien. Bet es pa to laiku aiz rūpnīcas ar nažiem. Nevienam gar mani nebija daļas, mājas darbus apdarīju ātri, tad atkal varēju savām lietām noņemties. Kad sāka nākt, saukt, meklēt, zināju, ka jāiet ārā - atkal pie tabakas vai kukurūzas. Sieviešu darbs jau gan, bet roku trūka. Tad jau ražas bija daudz labākas..."

"Kas tad ar tiem nažiem palika?" atgādināju, jo agrāros stāstus dzirdēt negribēju.

"Jā... tā es tur ar tiem arī noņēmos. Pa dienām un vakariem kā aptracis. Kā nebūtu nekā cita, ko darīt. Īsti pat neatceros, kāpēc tā. Bet aizrāvos tā, ka neko apkārt ij nemanīju. Būtu tā arī tur sapuvis vai kļuvis par vietējo nažu mešanas čempionu, ja kādudien turpat nebūtu parādījusies meitene no blakusciema. Sākumā viņu pat nepamanīju - aizrāvies biju. Tik kad labdienu padeva, pagriezos un ieraudzīju. Nepazīstama bij, bet tik skaista, ka traks var palikt. Melni mati garā bizē, tumšas, tumšas acis - nu, tādas, ka sirds apskrienas un gribas vai ceļos uzreiz krist.

"Sveicienu tomēr atņēmu mierīgā balsī, lēnām pārlaidu viņai skatienu - aplāpītas drēbes, rokā nazis tāpat kā tev - un aizgriezos, kā man kāda svarīga darīšana būtu.

"Viņa brīdi tur pastāvēja, klusēja, skatījās. Tad paklusā, tādā kā piesmakušā balsī ierunājās: "Saderam, ka es tevi uzvarētu."." Vectēvs pieklusa, kā būtu aizdomājies. Ar acu kaktiņu redzēju uz kumodes noliktā naža asmeni - šķita, ka tas pat no attāluma durtu tieši sirdī. Noriju siekalas un iegrozījos tā, lai to neredzētu.

"Nu, jā," vectēvs atkal novilka. "Tad es atcerējos, ka esmu gan viņu redzējis - neko daudz un tieši, bet tā kā netīšām, te šur, te tur. Kur vien biju starp cilvēkiem, tur, šķiet, arī viņa ganījās. Nopratu, ap ko lieta grozās, tak jauns un dumjš biju, nezināju, ko tālāk darīt. Traki apmulsu, nosarku, ņēmos atkal nažus mētāt. Bet viņa mierā nelikās. "Neslēpies taču. Nāc pret mani!" Un tā tālāk."

"Piekriti?" Nesapratu, kāds stāstam bij sakars ar karošanu, bet gribēju to ātrāk dzirdēt.

"Nepiekritu... Teicu jau, ka dumjš biju. "Ar tevi negribu," tā es teicu. "Neesi nekāda karotāja," atbildēju un aizgāju pēc koka durvīs ietriektā naža. Viņa vēl brīdi turpat pastāvēja, pamīņājās, laikam domāja, ko atbildēt, bet tad aizgriezās un aizgāja. Tā arī viņu vairs nesatiku..." Vectēvs atkal apklusa.

Es arī neko neteicu. Mēģināju saprast dzirdēto, bet nekādā galā netiku. Kur tur solītais, kur sveicieni ar nažiem? "Kas tad ar karu palika?" beidzot neizturēju.

Vectēvs paskatījās uz mani ar ierasti viltīgo smīnu. "Tieši tur jau tas uzradās," viņš teica.