Todien pie vectēva ienācu tikai vakarā, jo visu dienu ar brālēniem, māsīcām un nezināmas radniecības paziņu paziņām biju vīnogu vākšanas norīkojumā. Man tas lielākoties bija pļāpāšanas norīkojums, un arī mājupceļā sulas notašķītā mute nepārtrauca virināties. Biju ticis uz stāstīšanas viļņa, pirmo reizi pieredzējis, ka vairāki - turklāt pasveši - bērni uzmanīgi klausās manos stāstos, izjuzdami katru vārdu. No tādas sajūtas nav iespējams tā vienkārši aiziet. Tur vajag vecāku atnākšanu, visu izgaiņāšanu.
Iegājis vectēva istabā, uzreiz ieraudzīju viņa smaidu un nojautu, ka viņš būs redzējis un dzirdējis mūsu ņemšanos pagalmā. "Noguris esi?" viņš noprasīja. Lepni pasmaidīju pretī, pamāju un piesēdos gultas kājgalī. "Par ko-ta tu viņiem tā stāstīji, ka tagad pat pasveicināt nejaudā?"
Mazliet apmulsis atvainojos un mēģināju pastāstīt - sākumā juceklīgi, cenšoties atcerēties, tad pamazām pārejot agrākajā fantazēšanā, iedomājies, ka varbūt izdosies aizvilināt vectēvu kara atmiņu takās. Runāju par pundurkaravīriem, kuru cīņas, varoņdarbus un izgāšanās vīnogulāju karalistē it kā biju apstāstījis savējiem. Neko daudz jau melots nebija, tagad tikai stāstīju mazliet raitāk un krāšņāk.
Vectēvs tomēr nebija apmierināts. Pačāpstinājis lūpas, viņš mazliet pacēlās spilvenos, lai varētu labāk mani aplūkot. "Eh, man arī agrāk tādi stāsti patika, bet tagad kaut kā bezjēdzīgi liekas. Labi jau skan, aizrauj arī, bet pēc tam divtik nepatīkami atkal skatīties tajās pašās vecajās, mušu apķēzītajās sienās. Neuztraucies," viņš piebilda, sasmējies par manas sejas sašķobīšanos. Ar to tev vēl pietiks ilgam laikam - kas zin, pasaule var mainīties un citādus stāstus nemaz negribēs... Bet paklausies, kā man ar tiem reiz izgāja - tu jau gudrs, varbūt sapratīsi, kas tur notika, kurš tur vainīgs.
"Es pats par to savulaik daudz domāju. Pie aitām jau labi reizēm tā galvu palauzīt. Skaidrībā gan neesmu ticis - nezinu, vai viņa savu sakāmo vispār nopietni domāja... Laiks bij tāds - abiem pa četrpadsmit, galvā karstas čuras no dienām ilgas strādāšanas saulē. Tolaik jau vīnogas šeit audzēja daudz vairāk un mūs, mazākos, veiklākos, bieži sūtīja tās vākt. Un es tur ietrāpījos vienā pārī ar vienu dikti jauku meiteni no Čadirļungas.
"Pirmajā dienā uz jautājumiem viņa atbildēja vienzilbīgi, tāpēc galvenais runātājs biju es. Klusumā strādāt man bij grūti, tāpēc pļāpāju daudz. Galvenokārt par sevi, piedziedot meitenei pilnas ausis par iedomātiem piedzīvojumiem un varoņdarbiem. Viņa atsaucās dikti reti, tomēr nešķita, ka iebilst pret klausīšanos. Tad nu es tāpat turpināju dziedāt vējam un saulei arī otrā dienā, pa nakti mājās sagatavodams svaigu stāstu cepienu.
"Trešajā dienā viņa mani pārtrauca jau pēc pirmajiem vārdiem - ne tik daudz dusmīga kā nogurusi. "Kā tu vari tik daudz stāstīt, bet ņihrena nepateikt?" Šķiet, ka pat sarāvos, kā dabūjis rājienu no mammas. "Es par tevi tēvocim teicu," viņa tā nopietni, nopietni turpināja. "Viņš sasmējās, pastāstīja par vienu sava dzimtā ciema melkuli, kurš varējis tūkstoš stāstus izstāstīt, un neviena paša patiesa vārda nepateikt. Es tādus nevaru klausīties, man vajag kaut ko, pie kā aizķerties un pieturēties, saprast, kur esmu tikusi un kas te notiek!"
"Nu jā," vectēvs nopūtās, skatīdamies kaut kur tālumā, cauri i man, i sienām. "Pēc tam pagāja ilgs laiks, kamēr atkal varēju stāstīt. Kaut kā mēle vairs neklausīja. Vārdi nāca lēnāk, grūtāk, smagāk, bet tādus jau neviens neklausās."
Pēc tam viņš teica vēl kaut ko, bet man ausīs jau bija ieskanējis sauciens vakariņās, un es aiznesos uz virtuvi un sāku visiem stāstīt par saviem dienas piedzīvojumiem, kurus visi arī uzklausīja ar bērniem rezervēto smaidu un uzmanību.
Tags: paralēlo dimensiju vectēvs