10:19 pm:
Ā, par UK mūzikas scēnu: pagājušonedēļ biju aizgājis uz vienu pabu, kur solīja pirms desmit gadiem Oasis uzslavētu grupu (es oasis esmu dzirdējis divas dziesmas). Bārmenim tā bija pirmā darbdiena, biļešu tirgotājs bija ļoti lapočka, klausītāju - sākumā ap desmit, tad visi četrdesmit. Pirms viņiem bija divi iesildītāji: serbu grupa vienas meitenes sastāvā, jo pārējie esot "nobijušies". Tad nu viņa kāpa uz skatuves un nomočīja piecas rokdziesmas uz diviem akordiem ar bailīgu dziedājumu. Pabeigusi, viņa papļāpāja ar resnu gīkiskuma iemiesojumu, tad vēl pāris citiem puišiem un pēc pusstundas devās tālāk desmit džeku pavadībā. Ne viņa, ne nākamie - normāla meat & potatoes grupa, no kuras dziesmām neko neatceros - nepalika uz hedlaineriem, kas bija neslikts lēmums.
Vēlāk tualetē vienam citam sacīju, ka nekur viņi netiks. "Viņi jau ir tikuši," viņš atbildēja. "Un kopš tā laika tikai lejā," es teicu, nopriecājies par savu atjautību, jo džeks pasmaidīja un piekrita. Pēc vēl vienas dziesmas es aizgāju.
Labākais tās grupas koncertā bija solista sarkanā šalle, kuru viņš bija valšķīgi apmetis ap kaklu, un berete, kur viņš nepārtraukti cilāja, starp dziesmām smīkņādams pieminot Oasis. Viņš mēģināja dziedāt Kokeriskā rūcienā, un jāatzīst, ka tas sanāca ne sliktāk kā Reinikam. Vismaz resnais basists vienā dziesmā varēja uzšredot, kamēr metru no skatuves klausītāji dzina biljardu.
