Skatoties retrospektīvi, viena no spēcīgākajām mākslas ietekmēm pēdējos gados man ir bijušas Kandinska gleznas. Tajās bija ideāls "nekā" un "kaut kā" sajaukums - stāvot pie tāda liela audekla, smadzenes izmisīgi metas pēc zemapziņas palīdzības, lai sameikotu sensu no priekšā esošās ainas. Tad apziņa paliek tukša, un tu - pliks, pēkšņi sajuzdams pasaules smagumu, par kuru visu laiku centies nedomāt un nejust.
Par to atcerējos pēc komentāriem par jauno stāstu abstraktumu - gan satori, gan privāti iedotajos. Man patīk abstrahētība, un, manuprāt, arī tekstos tajā ir liels spēks. Taču tā virve starp "kaut ko" un "neko" ir grūti noejama, neiekrītot vienkāršā stāstā bez svarīga konteksta (vienā pusē) vai skicē bez tramplīna prāta & emociju lēcieniem (otrā).