Šobrīd lasītajā hipijgrāmatā viena nodaļa pāraug tīrā Lord of the Flies paralēlē ar visu apmušoto dzīvniekgalvu. Mājiens šķiet skaidrs: tai viņu nometnē jaušamā šķelšanās ir Nopietna Lieta un viss nupatās izvērtīsies sūdīgi. Ja nebūtu lasījis Goldingu - un ļoti daudzas grāmatas es arī neesmu lasījis - tas būtu pagājis garām. Nekas nopietns, jo alūzija šeit tikai dod plusu tās zinātājam, taču būtībā tā šķiet tik tāda šikošana. Nav jau tā, ka grāmata gribētu kaut ko nopietnu ar to pasacīt, vai mājienu nebūtu iespējams veikt bez neredzamas latiņas nolikšanas lasītāja priekšā.
Tomēr šis nav tas sliktākais variants. Zinātāju pašapziņa tiek maigi noglaudīta, nezinātāji neko būtisku nezaudē. Daudz lielāki iebildumi man ir pret dažviet (diemžēl arī manos agrākajos darbos) manāmajām izslēdzošajām metaforām, kuras barjeru noliek tik tuvu teksta izpratnes/sajūtas sākumam, ka puse lasītāju apjukumā uzreiz var iet mājās. Ignorējot Džoisonkuli un citus tādus, spilgtākais vēsturiskais piemērs laikam ir skandināvu kenningi. T.i., īslandiešu tradicionālajā dzejā vārda "debesis" vietā tiktu lietots "Imira galvaskauss", bet "vilku" aizstātu "Gunna zirgs". Tādas kā birokratizētas metaforas, kuras smadzenēs gan pilda pāris savus pamatuzdevumus (1) liek lasītājam pašam izdomāt paslēpto vārdu un aizķeksē to sinapsēs ar aizstājēju, līdz ar to palielinot frāzes ietekmi un panākot tās dziļāku iespiešanos pakausī; (2) veido lasītāju noskaņu un attieksmi, spēlējot uz aizstājēja atšķirīgajām asociācijām galvā), taču prasa noteiktā veidā sagatavotu lasītāju, kas senīslandiešiem varbūt nebija problēma, bet mūsdienu autoriem gan lielākoties būtu idiotiski. Tāpēc memētiskā, bļ, evolūcija, kenningus ir izspiedusi, un ceru, ka arī izslēdzošās metaforas latviešu prozā ies līdzīgu ceļu, paliekot tikai specifiskos darbos, kur no tām ir jēga arī ārpus snobiskas lasītāju atlases.