Pēdējā laikā man mazi bērni visu laiku atgādina stereotipiskos psihušku pacicentus. Runā paši ar sevi un dubļiem, uzskata sevi pamīšus par napoleonu un naftas tankeri, pārgrieztām acīm sprauslā sev zem deguna... Ikreiz ieraugot kādu ratiņos nomodā guļošu bēbi, domās palielinu viņu līdz pusmūža vīrietim vai sievietei, saglabājot tikai uzvedību, un ap dūšu tā mazliet savādi paliek. Un mazliet tā kā skauž.
Tas viss, protams, tikai līdz brīdim, kad bērns nokļūst manā tuvumā. Tad ir pilna apjoma uķiuķi un grūti apvaldāma tieksme iepatikties, un visas pārējās domas kaut kur pagaist.