Mans pirmais stāsts, kas bija kas vairāk par bērnišķīgu tīksmināšanos ap prāta tumšajiem kambariem, mans pirmais īstais stāsts bija astotajā klasē, kad kārtējā sacerējumā es nevarēju nerakstīt par meiteni, kura man tobrīd patika. Nevienam par viņu nebiju teicis, bet man vajadzēja par viņu izstāstīt. Un tad uzrakstīju par viņu un sevi, par manas galvas malšanos no pavasara līdz rudenim, visu aprokot metaforā par zemes darbiem, kurus tolaik pārzināju vairāk par jebko citu. Mīlestības vietā bija kaut kāds krūms, kuru es stādīju un kopu, kaut redzēju, kā tas vīst. Metafora izrādījās vēl precīzāka kā domāju, jo to mīlestību pats vien biju iestādījis - no gaisa nekas nenokrita. Sākumā vienkārši gaidīju, bet nekas nenotika, tad nu liku sev iemīlēties.
Par stāsta jēgu klusēju. Tāpat arī tagad. Tā konkrēti izstāstīt varu tik tad, ja notikums ir sen aizgājis. Bet pastāstīt gribas pirms tam, pa kluso iešļircinot lasītājam zem ādas tās savas sajūtas, kuras citādi nebūtu kur likt. Un metaforiski stāsti ļauj apiet iekšējos blokus un visu realitātes, īsto notikumo bulšitu. No dzīves, pieredzes savīt naratīvu varētu, bet kāda no tā jēga? Es jau gribu dot lasītājam nevis ziņas par notikumiem, bet sajūtas un atklāsmes, tīru emociju injekciju. Žurnālistika un blogošana ir forša, bet man - vismaz pagaidām - nošķirta lieta.