Es šeit sēžu vairākus metrus virs ielas un redzu visu, kas tajā notiek. Šobrīd lietus, reta mašīnu aizrūkšana un atkritumu maisi uz tālās puses trotuāra. Citreiz mīlnieku strīdi, vienmuļās dzēruma izdarības, iepirkumu nešana un paziņu sasaukšanās no droša attāluma, sasveicināšanās un atvadīšanās. Ikdiena, nezinot, ka es viņus novēroju. Mūra siena nožogo mūra māju, koki un krūmi noēno pagalmu, bet es redzu tiem pāri un cauri.
Mums laukos tā Bērziņmamma caurām dienām sēdēja pie loga un skatījās uz garāmgājējiem, govīm un mašīnām. Un šeit arī es reizēm nevaru vien atrauties. Iepriekšējos dzīvokļos pie loga piegāju tikai aizdomīgu skaņu uzplūdos. Tad mana dzīve bija citur. Tagad tā ir šeit, un lielāko daļu dienas šeit esmu tikai es un iela, un mājas. Viss pārējais iet garām, parādās un pazūd, atkal atstājot mūs divatā. Reizēm es tai palasu priekšā Vitmenu vai Dālu, reizēm tā runā ar mani saviem rūcieniem, dūcieniem un krācieniem.
(Man tā iela patiesībā ne pārāk, labprātāk būtu citur, pie cilvēkiem un darbiem, bet šobrīd viņa mani tur gūstā. Nu, un Stokholmas sindroms, un tā.)