te

peacemaker @ 09:23 pm: Londonas hronikas. Iziešana
Pirmajās dienās pēc ierašanās Londonā es gandrīz katru dienu devos pāris stundu pastaigā pa tuvējiem rajoniem. Te gan lielāka loma bija negribēšanai sēdēt vienam dzīvokli kā jebkādai izpētes dziņai. Dzīvoklī bija svešas ielas tuvplāns aiz loga, klavieres plinkšķinošs kaimiņš un paliels domu bardaks. Ārā varēju staigāt tāpat kā Rīgā vai Ungurpilī, domājot par sīkumiem vai dzīves jēgu, piefiksējot īpatnējus kokus vai stacijā skanošu "dzīvo" kristīgo repu, taču nejūtot dzīvoklī smacējošo neziņu par .

Mīļotā meitene, kuras dēļ biju pārcēlies uz Angliju, man tur bija vienīgais pazīstamais cilvēks. Nebija arī gatavas rutīnas - skolas, studiju, darba - kas ļautu pamazām iejusties un satikt jaunus cilvēkus. Bija tikai vēl neiesākts maģistra darbs, sparīgs rakstīšanas gars un apziņa, ka drīzumā būtu jāatrod darbs. Par to arī domāju, apejot veikalu stūriem pielipušos katlu pārdevējus, narkodīlerus, čadrotās večiņas un būdīgos celtniekus. Latvijā darbs atrada mani - 19 gadu vecumā. Šeit es nezināju, kur tas dzīvo, kādi tā paradumi un kā to vislabāk medīt. Bija tikai nojausma, ka četri žurnālista gadi lielākajos Latvijas medijos ir lielāka, taču krietni bezjēdzīgāka pieredze kā vairumam šejienes vienaudžu.

Ja tā mazliet izzūmo, Londona ir nomācoši liela. 7,5 miljoni cilvēku, miljoniem māju, simtiem tūkstoši ielu, kurās apmaldīties. Ejot gar māju megarindām, drīz vien kļūst skaidrs, ka Londona patiesībā ir simts mazpilsētu apvienojums. Katrai no tām ir sava garša un asfaltā neatzīmētas, taču dzīvē viegli pamanāmas robežas. Minūtes piecpadsmit nogājis pa darbīgo, dažādu krāsu cilvēku un dzīvības pilno Šeperdsbušu, pēkšņi nonācu pustukšā Fulemā. Vienīgie sugasbrāļi tajā bija iepelēki un šļaugani - daudz turīgāki un nedzīvāki par Šeperdsbušas raibo cilvēkkamolu. Ēkas bija gandrīz tādas pašas - trīsstāvīgas, atturīgi izkrāsotas izbijušas privātmājas ar cieši piespiestiem sāniem -, taču pat tās šķita bezkrāsainas.

Es daudz staigāju starp abiem rajoniem. Kontrasts rosināja klīšanu domās, projām no satraukuma par dienu ritēšanu un paša nīkulīgo mīņāšanos uz vietas. Sākšana no nulles var būt atbrīvojoša, taču es arī nejutos sasaistīts - turklāt līdz nullei vēl bija jāaizkrīt. Apkārt bija cilvēki ar statusu; es biju zemāk par jebkuru no viņiem; iegājis jaunā sabiedrībā, bet ārpus tās, ārpus jebkuras viņu cilvēku klasifikācijas sistēmas. Dažviet tāda ir noziedznieku sodīšana, citur - rutīnā ieslodzīto sapnis. Toties man joprojām bija iekšējā naratīva episkošanas tieksme.

Pēc pirmās nedēļas tādi klejojumi pierima. Parasto ceļu biju iepazinis, bet jaunu iemīšana nepadevās. Sēdēju mājās, skaipoju, internetojos, tikai brīžiem spēdams piespiest sevi pastrādāt. Tad saņēmu grāmatas tulkojuma piedāvājumu. Vēl pēc pāris nedēļām - prakses vietu angļindiešu izdevniecībā. Cīņa par savu vietu zem angļu saules šķita beigusies pat īsti nesākusies.