te

peacemaker @ 11:38 pm: It's alright, Ma, it's life, and life only

Jā, atkal par mūziku. Un arī par Dilanu. Taču apsolu, ka šī muzikālā snobisma izpausme būs pēdējā (vai tuvu tam).

Iesākumam disklaimeris: visa mūzika ir iedalāma divās grupās: tajā, ko es klausos un tajā, kas sūkā. Viss metāls, elektroniskā mūzika, reps, deju mūzika (un ļoti daudz kas cits) sūkā. Tāpat kā itin visas latviešu grupas. Objektīvs fakts.

Tagad pie Dilana. Lai gan viņa balss izklausās pēc divu skārda kastroļu dauzīšanas vienam pret otru, esmu pārliecināts, ka tieši Dilana dziesmas arī pēc 100 un 200 gadiem skanēs cilvēku mājokļos, līdzās tiem sūdiem, kādus nu tālaika mūzika būs radījusi. No XX gadsimta neakadēmiskās mūzikas tad cilvēki (nevis mūzikas vēsturnieki) atcerēsies un regulāri klausīsies vien Bītlus, Lenona soļņikus, Pink Floyd, Džimiju Hendriksu, Velvet Underground, Čaku Beriju un Bobu Dilanu. Nē, diemžēl nekas cits neizdzīvos ārpus atsevišķu "antīkā" blūza/džeza/roka cienītāju dzīvokļiem. Lai kā es gribētu, lai tālās nākotnes iemītnieki VU vietā kaifotu par Deividu Boviju vai Can, tas nenotiks. Lielākoties tāpēc, ka viņu dziesmās ir jūtama tā teju vai bērnišķīgā sajūsma par jaunas muzikālās pasaules atklāšanu. Vienalga, vai klausos narkotisko Heroin, vai Dilana murmulēšanā iekš It's Alright Ma (I'm Only Bleeding), vai arī Džimija dzimumaktā ar ģitāru, spēlējot Voodoo Chile, savā būtībā tas ir viens un tas pats: nemākslotā vēlme dalīties ar citiem jaunatklājumā, ka mūziku var izpildīt arī tā. Un tas lielā mērā padara dziesmu par folkloras sastāvdaļu. Man nav grūti iztēloties 2222.gada jaunieti klejojam pa ielu, dziedot "I Heard the song of a poet who died in the gutter/ I Heard the sound of a clown who cried in the alley" pat nezinot, kurš to ir sarakstījis. Taču es nevaru iztēloties tāpat rīkojamies ar Dazed and Confused vai kaut vai Billy Jean. Jā, arī no citu mūziķu veikuma būs dziesmas, kas folklorizēsies. Taču tas būs izņēmums.

Domas par Dilanu mani (atkal) pārņēma pēc Izklaides aplūkošana, kur bija lasāma ziņa par n-tās Klāsa Vāveres XXX Lullabies sērijas laidiena iznākšanu. Jo šoreiz tās ir Dylan Lullabies. Un kārtējo reizi dziesmu/izpildītāju saraksts mani iesvēla nelielu nerd rage uzliesmojumu. Bet tad es sapratu, ka viņš ir idiots, un nomierinājos. Well, tas, vai arī fakts, ka mūsu izpratnes par šūpuļdziesmu lomu atšķiras. Jo lielu daļu no izlasē iekļautajiem kaveriem varētu tīri labi izmantot, lai uzmodinātu bērnus, nevis lai viņus iešūpotu miegā. Atšķirībā no, piemēram, lieliskajām un minimālistiskajām Susanna & The Magical Orchestra, Damon & Naomi vai Madelēnas Pejrū variācijām par viņa dziesmām. Oh, well.

Memo to self: man vajag piedrāztu radio šovu ap vieniem naktī, kurā es varētu dzesēt mēli par slowcore un space rock mūziķiem un likt jamo ierakstus, kas iemidzinātu arī tos, kas vēl nez kāpēc neguļ.

Vēl kas: mani allaž ir izbrīnījis, ka, runājot par "lielajiem rokmūzikas dzejniekiem", allaž tiek aizmirsts Džimijs Hendrikss. Jā, viņš pasauli satricināja ar savu ģitārspēli un pieeju mūzikai, nevis dziļajiem tekstiem, taču, ja paskatāmies, piemēram, The Wind Cries Mary, kļūst skaidrs, ka viņš bija spējīgs uz ko vairāk:

After all the jacks are in their boxes
And the clowns have all gone to bed
You can hear happiness staggering on down the street
Footprints dressed in red
And the wind whispers Mary

Tā kā es neko nezinu no XX gadsimta dzejniekiem (izņemot letiņu nūbus - liels paldies mācību sistēmai, kas rakstniekus dala nevis pēc to darbu kvalitātes, bet gan tautības - pie velna, 12 skolas gados uzzinājām par kādiem 5-6 ārzemju autoriem, no kuriem 4 bija dramaturgi), varu droši viņam piešķirt titulu "Visu laiku izcilākāis tumšādainais dzejnieks". Arturs Lī no Love nav ne tuvu, savukārt The Last Poets izpildīto protorepu esmu klausījies pārāk maz.

Runājot par Love, jāatzīmē, ka šomēnes ar tieši šādu nosaukumu iznāks "jauns" Bītlu albums. Tas būtībā sastāvēs no dziesmu mash-up'iem un jauniem miksiem. Ok, tas vēl nebūtu nekas. Taču Love ir veidots no māsterlentām un, tā kā producenta amatā atkal iejuties Džordžs Mārtins (ar savu dēla Džilena, kā arī Pola Makkartnija, Ringo, Joko Ono un Olīvijas Harisones palīdzīgajām rokām), rezultāts ir sasodīti profesionāls. Un izcils. Iekš www.beatles.com ir noklausāmas četras dziesmas - Strawberry Fields Forever, Octopus' Garden, Lady Madonna un While My Guitar Gently Weeps. (nepieciešama bezmaksas reģistrācija, kas neaizņem ne pusminūti un nav jāgaida arī nekādi confirmation meili). Piemēram, Strawberry Fields sākas ar agrīnu Lenona demo ierakstu, kas pēc tam pārklājas ar cita demo instrumentālo celiņu, atstājot viņa balsi no iepriekšējā ieraksta un pamazām pāraug "klasiskajā" versijā pie beigām iemantojot fragmentus no Sgt.Pepper's Lonely Hearts Club Band (Reprise), Hello, Goodbye, Piggies un laikam vēl pāris dziesmām. Tas viss izklausās tik sasodīti episki un psihodēliski, ka gribot negribot uzpeld atmiņas par zāles smēķēšanu. Tā šeit ir domāta kā uzslava. Arī akustiskā While My Guitar Gently Weeps versija izklausās brīnišķīgi - un oriģinālajā ierakstā neesošais teksts nav sliktāks par sākotnējo: "As I'm sitting here/ Doing nothing but aging/ Still my guitar gently weeps".

No tuvā nākotnē iznākošajiem albumiem manu vēlmju augšgalā gan ir Toma Veitsa Orphans: Brawlers, Bawlers and Bastards. Allaž esmu apbrīnojis viņa stenēšanu un kunkstēšanu. Un tagad to būs iespējams izbaudīt 54 dziesmu un 3 CD garumā. Šeit ir novelkama dziesma Road to Peace no Brawlers (blūzīgo gabalu) daļas. Un tā ir fantastiska. Citējot pašu Veitsu: "What’s Orphans? I don’t know. Orphans is a dead end kid driving a coffin with big tires across the Ohio River wearing welding goggles and a wife beater with a lit firecracker in his ear. At the center of this record is my voice. I try my best to chug, stomp, weep, whisper, moan, wheeze, scat, blurt, rage, whine, and seduce." 20.novembris that is. Edits: albums jau ir novelkams netā. Pie am 320 kbps. Who knew.

Tiesa, The Who apbēdināja ar savu jaunāko cepumu. Sorry, puiši, bet jūs (vairs) neesat pietiekami labi, lai radītu baudāmu rokoperu. Eksperimenti izklausās vienkārši skumji - un klasiskie roķeri nav diez ko labāki. Pofig, ka to slavēja Mojo.

A vot Mojo žurnāls pwns. Un arī tāpēc, ka, acīmredzot, man tagad ik mēnesi pienāks arī FREE CD'S! Novembra numurā bija disks ar dziesmām, kuras iedvesmojis Džimijs Hendrikss: kaveri, vienkāršas ekskursijas muzikālās psihodēlijas dzīlēs - Karloss Santana, Funkadelic, The Move, Love u.t.t. Taču arī pats žurnāls pwns ar savu orientāciju uz folku, psihodēliju, un alt-country. Plus, intervijas ar Polu Saimonu un Pītu Taunsendu vien ir daudz ko vērtas. Tāpat kā 15 lappušu veltījums 40 gadu jubilejai kopš mūzikā parādījās Džimijs. Vienvārdsakot, 162 lappuses par lielākoties krutu mūziku ar minimālu reklāmu apjomu. Jau tagad nenožēloju uz to iztērēto naudu (gada abonoments sanāca ap 4 Ls par žurnālu).

Atcerējos, ka savulaik diezgan regulāri apmeklēju virtuālo bootlegu Meku. Silti iesaku jebkādu oficiāli nerelīzētu koncertierakstu atrašanai. Piemēram, tā paša Boba Dilana pašreizējās koncertturnejas ieraksti parādās vidēji dienas divas pēc katra koncerta - pie tam tīri pieņemamā kvalitātē. Man nervozi knosīties gan liek viņa koncerti novembra vidū, kas notiks kopā ar Džeka Vaita jauno grupu The Raconteurs. Pašlaik notiek akustiskā tūre kopā ar Foo Fighters. Hvz, kāpēc ar viņiem, jo Foo Fighters sūkā - un akustiski vēl vairāk kā parasti.

Un, visbeidzot, ES SKAPĪ ATRADU BERETI un tagad to gandrīz nenovelku. Lielākoties tāpēc, ka tādējādi es atgādinu paša daļēji nicinātos un daļēji arī apbrīnotos pseidointelektuālisma piesātinātos art fagus, kas vairāk nodarbojas ar mentālo masturbāciju kā kaut kā radīšanu. Ceru, ka nenolaidīšos tik zemu. Tomēr berete man ir. Hvz. Bet par to lasiet bloga literatūras speciālizlaidūmā.