te

peacemaker @ 11:13 pm: Pēc gandrīz pusgada pārtraukuma esmu vecāku mājās dzimtajā ciemā. Šķiet, ka sajutu daudzināto dzīvessapņa sajūtu. Atmiņas ir neuzticamas, realitāte - neticama. Laikam jau jāiztiek ar straumi un stāstiem. Pirmais neļauj apstāties, otrais ļauj sakārtot. Varbūt tāpēc(, ka) dzīve joprojām lielākoties šķiet pārāk nesvarīga, lai par to īpaši satrauktos. Stāsti ir cita lieta. Vismaz lielākoties, jo reizēm dambi tomēr atsit vaļā. Tad gribas mesties ceļos pasaules pārpasaulības priekšā, jo nejūtos tiesīgs stāvēt taisnu muguru un saukties par cilvēku.