te

peacemaker @ 05:37 pm: 3. daļa


No Mazsalacas izgājām ap deviņiem rītā, kad bijām piecēlušies, sakārtojušies un mazliet apsusinājušies. Pirmie desmit kilometri bija caur Skaņākalna parku, tad vēl kādi piecdesmit pa sīkiem lauku ceļiem, jo taipusē nebija tilta Salacas šķērsošanai, lai uz manu dzimto ciemu aizdotos taisnā ceļā pāri pļavām un gar viensētām un suņiem. Vismaz tā paskaidroja mūsu plāna manāmi apmulsinātā parka caurlaides meitene. Vismaz respektu mēs viņai noteikti iedvesām. Un tad devāmies ceļā.

Šī man bija, šķiet, trešā reize Skaņākalna parkā - vidēji reizi 8 gados sanāk tur pabūt. No iepriekšējām reizēm gan atceros tikai lietas, kuras labprātāk būtu aizmirsis, bet tieši tādas atmiņas jau arī mēdz iegrauzties visdziļāk. Atceros arī augstos kāpienus un savas nogurušās bērna kājas - tolaik man daudz staigāt nepatika, jo bija miljons citas lietas, kuras tā vietā varēju darīt. Pārdomāt tad vēl nebija ko, bet vienkāršu staigāšanu atēdos tūkstoškārtējos gājienos no piecus kilometrus attālās skolas. Ar draugu bijām kokiem iedevuši vārdus un iepazinuši braucēju paradumus.

Staigā man iepatikās ap devīto klasi, un es vairākkārt gāju no skolas kājām pat ja bija iespēja braukt ar autobusu. Elpoju, runāju ar sevi, izbaudīju vienatni. Rīgā tādu iespēju nebija - līdz dažus gadus nesenai pagātnei, kad sāku klaiņot hājā un/vai bez brillēm, un/vai austiņām uz galvas. Tas gan vairs nebija vienatnes meklējums - tās man arī tāpat netrūka - bet mēģinājums visā pilnībā ieiet galvā. Stāvoklī, kad vari dejot ielās, lēkāt pa soliem un ik pa laikam izkliegt/izdungot kādu frāzi. Atbrīvoties no pilsētas sprosta.

Arī atgriežoties mājās - laukos - biju pasācis nodoties garai staigāšanai. Daļēji piedzīvojumus meklējot, daļēji apkaimi un mežus pētot, bet galvenokārt vienkārši dvēseles pendeles sakārtošanai. Slīdēju no domām bezdomās, reizēm apsēdos uz kāda akmens, reizēm pabēgu no kāda suņa, bet reizēm vienkārši gāju, ceļot aizvien krāšņākas iedomu pasaules un tad aizpūšot tās vējiem līdzi.

Par spīti visiem saviem (pār)gājieniem neko daudz par Latvijas ainavām pateikt joprojām nespēju. Tā ir iegājusi asinīs, jā, bet acīm kā puscaurspīdīga sapņu plēve būtu aizvilkusies priekšā. Koks, koks x 1000 stabs, koks, koks x 1000, pievadceļš, pļava, pļava x 500, māja, koks, koks x 1000. Ja būtu žurnālists ar uzdevumu aprakstīt to visu, tad skatītos citādi. Varbūt kādreiz. Bet kamēr paša mērķis esmu es pats, tikmēr vienkārši eju.

Nekur konkrēti neejot nevajag ne steigties, ne skatīties apkārt un domāt par ceļu. Nevajag stādināt mašīnas - starp citu, šoreiz tikām pie pensionāru busiņa, kurā saīsinājām ceļu par trim kilometriem un uzzinājām, kādas pļavas jāšķērso turpinājumā - nevajag spiest sevi iet, kad vairs negribas, nevajag prātot par ceļa mērķi. Tā iet gan var izrādīties grūtāk kā sākumā domāts, ja vairs neesi viens.

Un gājiens divatā ir pavisam cits žanrs. Grūtības pārvarēt vieglāk, sevi pārvarēt grūtāk. Labi, ja vari klusēt un nedomāt, jo domas apsīkst jau pēc dažiem kilometriem. Paliek tikai soļu skaņa, pazoļu švīkstēšana pret ceļa šķembām un paretam kāds gaisā izmests vārds, ieraugot tieši priekšā aizmigušu odzi vai šķietami retu augu. Cieņa pret otru mijas ar aizkaitinājumu, kas arī pieder pie lietas. Pa laikam ir šķitis, ka vieglāk ir spēlēt pieņemtas lomas, bet tas droši vien ir vēl grūtāk. Esam atraduši iet pret sevi. Tāpat kā iet pa ceļu kilometru pēc kilometra, pēc kilometra, zinot, ka tas necik drīz nebeigsies. Beigu gaidīšana to tikai attālina.

Mums tās pienāca jau dažus kilometrus pirms galamērķa. Paspējām vēl uz vēlo futbolu.