te

peacemaker @ 12:22 am:

Posts lielā mērā ir tikai iegansts, lai varētu vēlreiz pavārīties par šo grāmatu.

Tātad: Vitmens owno, un es sūkāju, jo nebiju to izlasījis ātrāk - pirms trim gadiem, piemēram, kad tas momentā ielīstu pa ausīm smadzenēs un sakurinātu mani vēl apjomīgākiem un bezjēdzīgākiem vārdu mudžekļiem. Lielāko daļu lasīju pats sev balsī, staigājot apkārt pa dzīvokli. Tas ownoja, pat ja kaimiņi bija pretējās domās.

A pati grāmata būtībā ir tripreports. Tipa: "Šīs ir manas atklāsmes, un es tās jums ielaidīšu zem ādas, lai arī jūs to sajustu." Lasāms hipiju nometnēs un politaģitācijas pasākumos - galvenais, lai būtu brīva daba vai nesenas atmiņas par to/mīlestība pret to. Ja ne - derēs arī vienkārši atvērts prāts. Dzejisko kvalitāšu pārpsriešanā neesmu speciālists un neiesaistīšos, bet ielaist savas sajūtas/apjausmas man zem ādas Vitmenam izdevās labāk nekā transcedentālistu kolēga Toro Valdenai (kuru, tiesa, lasīju ar pusaudziskāku un cietāku prātu - baidos gan, ka arī tagad tā šķistu paštaisna līdz nelabumam). Vitmens reizēm (tb, vienmēr) gan arī sprediķo, taču viņu lasot rodas sajūta, ka viņš patiešām ir savas apjautas satriekts un pārņemts, un šis ir viņa sludinājošais kāpiens kalnā, kamēr Toro šķita vairāk pārņemts ar paša krutuma sludināšanu. Abas grāmatas būs jāpārlasa vēl - šo droši vien vairākkārt, lai pēc iespējas pilnībā saprastu, no kā ceļas tā vai cita sajūta. Tur vienlaikus ir tēla/idejiskā attīstība un plēsējputna riņķošana ap upuri. Dažas vietas ievelkas un atkārtojas par daudz, bet tad atkal nāk zibens spēriens, un šķiet, ka tas bijis tā vērts.

Lasīju pirmo pilno 1855. gada izdevumu, kuru Vitmens pats par savu naudu izdrukāja, izplatīja, lasīja un pat recenzēja - tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc izlēmu rīkot to stāstu vakaru. Tāda vēlme tikt uzklausītam pārliecina & iedvesmo. kr4, 11/10, roxorz, etc. Lasiet. Lūdzu.



Kā jau teicu, ņemšanās par grāmatas "pornogrāfiju" ir pārsteidzošas. Tā ir tikpat erotiska kā anti-metamfetamīna reklāmas: stāsts par amerikāņa "būšanu" trīsdesmito gadu Parīzē, kas pamatā saistās ar dīvainu cilvēku sastapšanu, paikas meklējumiem, izmisuma/riebuma filozofiju un pamatīgu daudzumu drāšanās: grāmatas kulminācija ir drauga & prostitūtas drāziens, kamēr Millers aiztripo alternatīvajā transcendencē. Līdz tam viņš paguvis noslīdēt no wannabe ūbermākslinieka virsotnēm līdz dibenlaižas vietai vietējā lapelē un satikt daudzus dīvainus cilvēkus - kā jau parasti (grāmatās), tās arī ir interesantākās lappuses.

Pārējais reizēm iesūkā un ir kā brišana cauri sniegam - jo sevišķi aizeksaltēšanās brīžos. Filozofēšana gan piestāv un iederas, bet reizēm viņš ar to pārmērīgi aizraujas - nav viņš dikti gudrs, kaut fiško un pasaules redzējums emocionāli šķiet visnotaļ koherents. Intelektuāli vai morāliski to analizēt būtu absolūti bezjēdzīgi - tāpat kā jebko citu, izņemot intelektuālus un morāliskus pārspriedumus.

Anyway, pārlasīt nepārlasīšu, kaut ko citu no Millera gan droši vien nočekošu. Pilnai Millera izjušanai droši vien vajadzētu mēnesi veltīt viņa darbu pārdozēšanai, paralēli dzerstoties un maukojoties, bet gan jau tāpat būs labi.




Tas ir vāks neiroloģes grāmatai par pusmūža profesori, kurai atklāj early-onset Alcheimeru. Sākumā pati izdeva, tad atrada izdevēju. Pat blurbi ir no neirologiem un Alcheimeristiem. Nopirku lietotu par paundu vienā apputējušā veikaliņā. Reklāmisti pastrādājuši.

Bet grāmata izrādījās pārsteidzoši forša. Uzrakstīta ļoti tiešā veidā, visus literāros stāsta/tēlu/vides/whatever veidošanas paņēmienus atstājot duramies tieši acīs. Tie gan iedarbojas vienalga, izveidojot kārtīgi peidžtērneri. Ir problēma, ir konflikts, spilgti (kaut ne ļoti dziļi) tēli, ir intriga (izdarīs/neizdarīs pašnāvību) un ir jau sākumā zināms nobeigums, radot tādu kā avārijas iespaidu - zini, ka būs traki, bet atraut acis arī nevar. Nevar nejust līdzi. Turklāt beigās tāda īsa, bet ļoti mīļa ainiņa metaforiski apkopo visu stāstu, kas ir ļoti feins paņēmiens. Literārārai sekcijai ļoti piemērota grāmata, ja grib rakstīt vienkāršas, sirdis ietekmējošas grāmatas tautai.




Joprojām īsti nespēju aptvert, ka starp, piemēram, šo grāmatu un Millera gabalu ir mazāks laika intervāls kā starp "Vēža tropu" un mūsdienām. Un, bāc, nupat aptvēru, ka arī "Zāļu siebru" pirmais izdevums ir krietni vecāks par Tesu (iedomājos arī par saistību ar mūsu pašu alternatīvi muzikālo apvienību, bet laikam jau viņu nosaukums ir reizes piecsimts intelektuālāks & dziļāks kā veca, interesanta grāmata - bet varbūt tas ir citu alt.rokgrupu fenomens). Starp to visu Hārdijs šķiet absolūts anahronisms, veclaiku palieka, mastodonts un ģeocentrisms. Eksperimenti ne ar saturu, bet ar idejām. Kārtīga urbšanās episkā melodrāmā, ne autsaiderisms vai mēģinājums to apiet.

Bet, jā. Stāsts sākotnēji šķiet vnk episka melodrāma (ar idiotiskāko sākumu ever: uz ielas satiekas divi veci paziņas, un viens pasaka: uh, hey man, es te netīšām atklāju, ka tu esi senas augstmaņu dzimtas pēctecis..), bet drīz vien kļūst skaidrs, ka tas faktiski ir ideju romāns ar episkas melodrāmas sižetu ērtākai lasīšanai un ideju uzņemšanai. Domāju, ka literatūras skolotājiem varētu patikt jo īpaši, jo simbolus atrast var lielos daudzumos. Gandrīz ikvienam notikumam/tēla iekšējai pārvērtībai/to savstarpējām attiecībām var piemeklēt kādu "lielās domas" analogu. Un lielās domas pamatā, šķiet, ir divas: "pagātnes" attiecības ar "mūsdienām" (iespējams, tāpēc arī mazliet vecmodīgā forma) & teoloģisko ideju sparingošanās. Protams, arī varas, dzimtes u.c. dizkurzu lasīšana ir varen interesanta, bet tas diez vai ir tīšām veikts ar domu par nākotnes lasītājiem.

Kopumā visnotaļ phun lasāmviela, kas gan negāja tik viegli/strauji, kā varētu šķist, ka tai būtu jāiet, ņemot vērā sižeta banalitāti, latvisko valodu (un gramatisko kļūdu daudzumu) utt. Tesa, varbūt tāpēc, ka pa vidu apslimu.


Izlasīju arī pusi no Prečeta "Night Watch", kas tad apnika un iesāku vēl pāris grāmatas, kas vēl neapnika. Šomēnes pagaidām kaut kā gribas lasīt ūbernopietnu non-fiction pamīšus ar ~~fentezī~~, bet pēc tam acis spīd uz ne rietumu ne (alt.)klasiķiem. Bet tad jau redzēs.