Vakar klīstot pa milzīgu vietējo parku (faktiski kontrolētu mežu), sastapāmies ar stirnu buku baru. Gājām ārā no brikšņiem, staipīdami kaklus un grozīdami galvas, un ieraudzījām, ka mūs vēro aiz papardēm paslēpis buks. Arī viņš bija tāpat izstiepis kaklu un skatījās tieši virsū. Pagājām vēl mazliet uz priekšu un atklājām, ka viņš tāds nav vienīgais: pie peļķes izcirtumā tusēja vismaz pārdesmit tādi buki. Lielākā daļa grauza zāli otrpus peļķei un mums veltīja tikai kriksi uzmanības, vēl citi stāvēja uz takas izcirtuma tālajā galā, bet pāris bija iebriduši papardēs un iepriekš satiktais buks tagad mūs vēroja no desmit soļu attāluma.
Tā nostāvējām minūtes piecas-desmit. Viņam bija kupli krēmkrāsas ragi, liels ādamābols un plankumaini sāni. Viņš pagrieza galvu uz vienu pusi, tad uz otru. Skatījās mums tieši virsū, sāni viegli cilājās. Nolieca galvu noplūkt zāles kumšķi, un viņam no pēcpuses izkrita spiru sauja. Tad viņš paspēra soli tuvāk. Tad vēl soli un pašķimstināja zāli pie takas, pa kuru atnācām. Atkal pacēla galvu un skatījās uz mums. Pāris soļus atkāpāmies, ļaujot bukam paiet garām, ko viņš arī darīja. Lēnām, ik pa laikam mūs vēlreiz nomērot - pagāja kāda minūte, kamēr viņš šķērsoja visu izcirtumu un pazuda augstajā zālē. Tad viens pēc otra sekoja arī pārējie - paspēra dažus soļus uz mūsu pusi, tad tramīgi pacēla galvu un metās rikšiem pāri izcirtumam. Viens pat nesadūšojās iet mums garām, bet taisnā ceļā pārskrēja dzirdāmajai peļķei. Tad arī mēs varējām turpināt ceļu.
Savādi, bet līdzšinējā dzīvē nebiju stirnas redzējis tik tuvu. Ne dzīvojot laukos, ne nesenajā pārgājienā gar Salacu (par kuru kaut kad šajās dienās pastāstīšu vairāk). Ik pa laikam kādu tālumā var saskatīt; iznākusi pļavā no meža un plūkā zāli, ik pa laikam tramīgi paceļot galvu, vai nemesties bēgt. Reizēm pārskrien pāri ceļam, kad brauc mašīnā, bet blenšanas sacensībās ar cilvēku neiesaistās. Un tās pat nebija "aukstās bailes", jo buks ik pa laikam pakustējās un mēģināja izlikties nodarbināts.