te

peacemaker @ 12:25 am: Kad mājās sasēdāmies pie galda, tēvs uzlika brilles, lai pašķirstītu manu maģistra darbu. Pašķirstīja un noteica: "Te ir ļoti daudz svešvārdu." Toties kad vēlāk runājām par aitu pofigismu, viņš pastāstīja, ka tās nepretojas pat rīkles griezējiem. Ļauj gan pacelt galvu, gan pielikt dūci. Tikai uzticīgi skatās acīs.

Kad biju mazs, mēs ar draugu reiz sēdējām viņa dārzā, atpūtāmies no akmeņu dauzīšanas uz blakus ielas. "Par ko tu gribētu kļūt?" es jautāju. "Par elektriķi," viņš teica. "Un tu?" Aizdomājos, jo īsti nebiju pārliecināts. "Par entomologu vai karatistu," beigās atbildēju. "Bet laikam jau vajadzēs par skolotāju," vēl pēc brīža skumji piebildu. Vēlāk gan brālis man pastāstīja, ka tā nav laba doma, ka tā nevarēs nopelnīt. Es jau biju veicis pirmos eksperimentus, piedabūjot kāpostu balteņus dēt olas uz dēļa gabala, nevis kāpostiem, tomēr piekritu viņa loģikai. Izlēmu, ka tad kļūšu par ornitologu.

Tāpēc nesen vīlos britu Zinātnes muzejā - biju sacerējies uz pārgājienu dažādu zinātņu vēsturē, bet tā vietā bija tehNIKA, LOKOMOTĪVES, TVAIKS OH MY. Inženierija ir jauka un tā, bet kopš bērnības apkārt ir bijis gana daudz tehniskas ievirzes cilvēku, lai jau mehānismu uzlūkošana vien tagad uzdzītu garlaikotības uzplūdus. Pat grandioza apmēra! un kustīgi!! daikti atmiņā atsauc kaimiņos vienmēr notiekošo lodēšanu, metināšanu un dūmus, un metāla skaidiņas starp pirkstiem un rīklē.