Kad tēvs deviņdesmitajos bija kurinātājs, pāris reižu aizdevos viņam līdzi uz rūpnīcas katlumāju. Iekuram tur izmantoja grāmatas, gribēju apskatīties, vai varu kādu pievākt.
Iekšā sēdēja pāris vīri jau mazliet valgām acīm un sita kārtis. Neņēmu viņus galvā, tikai pasveicināju un piesēdos pie grāmatu kaudzes. Tur bija interesantas un nopietnas grāmatas, dzeja un kaut kādi padomiski apcerējumi par padomiskām lietām. Liku tos malā, mēģināju atrast vēl nelasītus pasaules tautu pasaku sējumus.
Vīri bija nolikuši kārtis un klusu runāja, vērodami mani. Viņi sēdēja pustumsā, vienīgais apgaismojums nāca no krāsns mutes un žaunām, bet šķita, ka jumts pēkšņi būtu pacelts un saule ielaista iekšā.
Pats acis pacēlu tikai brīžos, kad viņi pielika malku - kārtīgus baļķēnus, ne tā kā pie mums. Katls uguņoja, laida dzirksteles un pūta dūmus, un man uz brīdi izskatījās, ka tam mutē tiek grūstas jaunavas. Bet tad atkal pamanīju grāmatas.
Kaudzē sev atradu japāņu pasakas un Skalbes dzejas krājumu. To gan paņēmu tikai pieklājības pēc - likās nepieklājīgi traucēt vīru lietas vienas grāmatas dēļ.
Pats pazinu tikai vienu no viņiem - manas bērnudārza simpātijas tēvu. Ar meiteni mēs šad un tad paspēlējāmies viņu dzīvoklī. Viņu sauca Liene, vēlāk viņa airēja Murjāņos, līdz sabeidza muguru un ietika operāciju zālē. Tēvs ietika cietumā - bet tolaik viņš vienkārši skatījās uz mums tāpat kā bija raudzījies katlumājā.
Dažus gadus vēlāk satiku viņu ciema autobusu pieturā. Sasveicinājāmies, viņš sāka runāt. Bija skaidrs, ka dzeras jau labu laiku - sieva bija padzinusi, dzīvoja kā pagadās. Mazliet baidījos, stāvēju atstatus. Bet viņā bija tikai labas atmiņas un labs alkohols. Izvilka no somas grāmatu, iedeva izlasīt, teica, ka tur ir viss par šo pasauli. Grāmata bija notriepta, krietni nolasīta. Piebrauca autobuss, mēs atvadījāmies.
Ceļā līdz Rīgai izlasīju pirmo pusi (otra atplīsa un palika somā). Uz vākiem bija uzdrukāti ziloņi, austrumnieciski raksti un Bhaktivedanta Book Trust reklāma, bet grāmata bija par kaut ko citu. Autors bija viens no Krievijas 'kriminālajām autoritātēm' un vienkārši Pauda Viedokli. Tas viņam bija par visu - no patiesības par pasaules pārvaldi līdz Krievijas estrādes zvaigžņu drēbēm. Otru pusi nemakšķerēju no somas, labāk paskatījos pa logu atlikušās pāris stundas.
Pēc tam vairākus gadus grāmata nostāvēja pie gultas, blakus žurnāliem Nauka i žizņ un Folknera biogrāfijas. Reizēm papētīju tās vāciņu, bet vaļā vairs netaisīju. Tās pasaule bija mirusi.