te

peacemaker @ 11:44 pm: ...

"Я думаю, ты не считал себя богом,
Ты просто хотел наверх,
Резонно решив, что там теплей, чем внизу."
( БГ - Укравший дождь)
=======================
Pēdējās dienās, nē, nu jau laikam pat nedēļās, aizvien spēcīgāk manu apziņu pārmāc sajūta par notiekošā nerealitāti. Lekcijās pasniedzēju balsis attālinās kaut kur tālu, tālu - šķiet, pat aiz Neptūna orbītas. Tikmēr es zīmēju kosmosa kuģus un tāltālas planētas, zirnekļus ar cilvēku galvām televizoru priekšā un Ketcalkoatlu pūli debesīs. Starpbrīžos autopilotā pļāpāju ar kursabiedru par sportu. Sarunas allaž iet pa vienu un to pašu ceļu. Grafs sūkā, Cipruss ir kruts. ASK sūkā, Ventspils ir kruti. Reizēm uzspēlējam kārtis. Mani allaž apvaino pretinieku kāršu izspiegošanā - netikumā, ko nepiekopju jau pusotru gadu (pirms tam to darīju tīši pārspīlētā manierē). Reizēm es zaudēju, nedaudz biežāk uzvaru. Šodien kursabiedrene mani iztaujāja par dzīvokli, vaicājot, vai man nebūtu iebildumu pieņemt viņu kā apakšīrnieci. Es, šķiet, tā arī neatbildēju. Neatceros. Uzzīmēju kaķi ar brillēm. No viņa astes auga koks ar augļiem - izžuvušām cilvēku galvām.

Tad ātras pusdienas pelmeņu ēstuvē. Reiz uz salvetes uzrakstīju vienu miniatūru, kas gribēja tikt brīvībā un turpat arī to atstāju. Pēc tam sapratu, ka tas ir sasodīti creepy, un tagad riju pelmeņus klusējot, pievērtām acīm sapņojot par Stilltaunu un citplanētu civilizācijām. Un uz darbu. Nez kāpēc, ejot pāri tiltam, allaž sāk niezēt galva - vienalga, cik labi es to būtu no rīta izmazgājis. Mati sajūk, es sāku domāt, vai šoreiz neesmu aizmirsis aiztaisīt bikšupriekšu. Cenšos neizkrītoši to uzlūkot, bet neko daudz neredzu un dodos tālāk.

Beidzot esmu arī darbā. Standarta procedūra: nolieku somu, ieslēdzu datoru, ievadu paroli un dodos uz tualeti. Pārliecinos, ka bikšupriekša patiešām aiztaisīta, attaisu to, nokārtoju savas dabiskās vajadzības, aiztaisu bikšupriekšu, nomazgāju rokas, vēlreiz pārbaudu bikšupriekšu un eju pie kafijas automāta. Paņemu kakao ar pienu (cukura daudzums: trešdaļa) un apsēžos savā krēslā. Pieeju pie redaktora un uzzinu, kas jāraksta. Pāris sīki, tizli rakstiņi, čupa ar īsziņām un pāris avīzes. Kā parasti. Uzlieku Spiritualized, Galaxie 500, Mazzy Star vai Aквариум un ķeros pie darba. Šad un tad atlaižos krēslā un vēroju mākoņu pārvietošanos pa debesīm mūzikas pavadībā. Skaisti. Ap 19:30-20:30 esmu brīvs un dodos uz tramvaja pieturu vai veikalu.

Pēc tam mājās. Internets, vakariņas, spēles, mūzika, miegs.

Nē, šoreiz neesmu iemīlējies. Nav jau kad. Un nav arī piemērota cilvēka. Tāpēc varu sevi veltīt sapņiem. Un debesīm. Sapņiem par debesīm.

Bet ar mīlestību ir savādi. Kad tu, pēc divu-ar-pusi gadu ilga pārtraukuma negaidot uz ielas satiec savu pirmo "īsto" mīlestību (protams, nelaimīgu - cik vien nelaimīga tā var būt 15-16 gadīgam puisim), un beidzot atpazīsti viņu - vai viņa atpazīst tevi - tad jūs abi apkampjaties un ar neviltotu interesi izprašņājat viens otru par šajā laikā piedzīvoto. Tomēr tev ir jāsteidzas, un arī viņai ir jāsteidzas, un jau pēc desmit minūtēm nākas saprast, ka saruna nevar vilkties mūžīgi. Tāpēc jūs apklustat un vēl minūti pavadat, neticīgi uzlūkojot viens otru, tad viņa vēlreiz tevi apskauj un beidzot katrs varat doties savā ceļā. Tev vēl ienāk prātā, ka varbūt vajadzēja uzaicināt viņu kaut kur aiziet - varbūt šoreiz viņa neatteiktu? - taču tad atceries, ka jau pēc pāris nedēļām viņa brauks uz Franciju, Spāniju vai Japānu - kāda gan starpība? - un, priecīgs par šķietami saprātīgu attaisnojumu savai gļēvulībai, ej uz priekšu.

Nākamās nedēļas laikā tu vēl divreiz netīšām viņu satiec uz tilta - bet ik reizi prieks kļūst piezemētāks un atvadas - ātrākas. Un tu atkal iegrimsti sevis lādēšanā, neprazdams neko labāku.

Jo esi kļuvis par dīkdieni. Jā, tagad tev ir attaisnojums: darbs un mācības, un draugi. Bet tie ir tikai aizbildinājumi, lai tev nevajadzētu pašam sev atzīt, ka esi kļuvis atkarīgs no interneta, nē, Interneta, kurā pavadi laiku no atnākšanas līdz pat vieniem-diviem naktī, tā arī neko nepaveicot. Pagaidām vēl darbā stāv atvērta vien svētā trīsvienība: LETA, Reuters un Google News, taču tevi māc bailes, ka drīz vien - pārāk, pārāk drīz - tu jau būsi kļuvis par vāju, lai tam pretotos.

Bet, nē, tas tomēr ir pārspīlējums. Esmu pārāk aizņemts ar saviem sapņiem, lai par to satrauktos. Jo arī netā es darbojos neapzināti - kā žurka, kas bezgalīgi spaida  tās baudas centrus kairinošo pedāli. Tas viss ir tikai aizbildinājums. Arī šis. Daudz labprātāk es tagad atlaistos gultā, uzliktu The Montgolfier Brothers vai Rivulets, vai July Skies un sapņotu, jā, protams, par debesīm - par ko gan vēl es varu sapņot? Tās ir mana vienīgā mīlestība, mana vienīgā kaisle, kas piepildījusi asinis un nu skurbina vairāk par spirtu. Un tad ir vienalga, ka Bunkurs stāv iestrēdzis jau otro mēnesi, iesāktais stāsts palicis nepabeigts jau otro nedēļu, bet lekciju pieraksti nav aiztikti tikpat ilgi. Reizumis varbūt pierakstu kādu ideju, vai, pirmo reizi mūžā, arī pseido-dzeju, kas pierakstīšanas brīdī šķiet satraucoši spilgta, bet uz papīra izbāl. Par laimi, mikrofons ir sabojājies un es nevaru to ierakstīt šķības ģitārspēles pavadījumā, lai pārliecinātos, cik nožēlojami tas viss patiešibā izklausās.

Patiesībā vienīgā vērā ņemamā doma pēdējā laikā ir pārliecība, ka manai nākotnes mājai būs stikla jumts, lai, atlaižoties gultā, redzētu debesis. Dienā tā varētu aptumšoties - kā hameleona stikli brillēm. Un vēl ir dažas idejas miniatūrām, kurām nav ne sākuma, ne beigu, ne sižeta, nekā. Tās varētu apvienot ciklā "Atmiņas par nākotni" un atraktīvi nolaist klozetpodā, dziedot himnu Mēnesim.

 

Redzi, Kamaz, varbūt tomēr bija labāk, ja es pārkopēju stuff'u no SA, nekā atļauju domām izlīt uz klaviatūras? Pretenciozitāte, pseidointelektuālisms, naivums un egoisms. Whatever.