te

peacemaker @ 02:39 pm: - Pa cik ta līdz Ungurpil?
- Ungurpil? Lat pieesmit.
- E-eh... nu lab.

Patīkami tomēr atkal dzirdēt vietējo izloksni. Pats mēģinu runāt divreiz izteiktākā par citiem. Citādi dzīve jau sāk izdzēst bērnības pēdas. Ne visu: kurtuves biezie dūmi joprojām vakaros kož acīs un zosu gāgināšana rada vēlmi atsaukties. Bet tomēr. Un es negribu laist brīvgaitā - tā tomēr mana bērnība. Bet turēties arī nedrīkst, palaidīšu vēl garām pārējo.

Te sniegs līdz ceļiem un pāri. Te bērzi salīkuši un egles sagumušas zem tā svara. Te pats esmu gulējis sniegā. Ko svešatnē man darīt? Bet zinu, ka dzīšos uz priekšu, lai atmiņas krājas slāni uz slāņa, lai aizmirstu sevi un pats kļūstu par mājām, ar stāstu lupatām aizbāžot caurumu sirdī.

Aiz manis divas večiņas apspriež laiku. Ik pa brīdim balsi aizžņaudz asaras.