11:49 am:
Tramvajā pieturā ļoti melns un ļoti spalvains kaķis nikni skatījās uz kovārni, kurš pārdesmit centimetru knābāja kļavas lapu un ne par ko negribēja līst viņam mutē. Medījuma smaržas spēks pilsētu kaķiem laikam jau ir zudis - varbūt arī mums reiz būs tāpat, varbūt arī mēs reiz sēdēsim krēslā, roka uz klaviatūras, un lamāsim ebrejus/melnos, neatkarīgi no tā, kādas smaržas cērtas degunā. Būsim smalki un civilizēti, ne uz mirkli nepārvērtīsimies dzīvniekos. Kaut - kas gan cits mēdz dzīvot krātiņos, kas gan cits zūd, nemitīgi berzējoties ar tūkstošiem nepazīstamu sugasbrāļu.
Bet man austiņās atkal kantrī skan, un es uz mājām braucu. Eh, Rīga, mēs laikam nekad nebūsim draugi, nesapratīsim otru. Tas gan arī nav tavā garā, bet palīdzēt nevaru - pats sevi es lasu pa diagonāli. Tale told by an idiot full of sound and fury signifying nothing. (Drīz būs jāuzsāk Folknera maratons.)
