![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
peacemaker @ :
NOVILKT
Droši vien kāds – visdrīzāk amerikānis – iebildīs, sakot, ka patiesais stāsta skaistums bieži slēpjas tā brīvībā, izvēlēs, vienreizējos notikumos, kurus mums izdevies skatīt. Amerikāņiem patīk vienreizība. Mmm, mēs sakām, neparastais. Cik skaists gan ir neparastais! (Nē, neparastais reti ir skaists.) Jo vairāk runājam par rakstiem un ritmiem, jo vairāk ierobežojam spontānumu, jo neveiklāks kļūst stils, sajūtam autora smago roku. Labi, jā, tā varētu būt. Bet es vairs nerunāju tikai par stāstniecības tehniku. Es runāju par veidu, kā daži rakstnieki uztver pasauli. Tehnika tikai seko kopējai vīzijai, pasaules uztverei. Tehnika nekad nevar uzkundzēties vīzijai. Tai jābūt tās kalponei. Nevis neparastais ir skaists, bet gan dažu literāro parādību neizbēgamība, kas mūs pārsteidz ar savu pēkšņo pareizību.
(..)
Džeimsa Džoisa stāsta Mirušie (The Dead) pēdējā rindkopa sākas ar vienkāršu stāstījuma teikumu: „Pāris viegli pieskārieni rūtīm lika viņam pagriezties pret logu.” Tā ir neuzbāzīga, šķietami nevainīga frāze. Bet iepriekšējā rindkopā Gabriels Konrojs bija iztēlojies Maiklu Fureju kā „jaunu vīrieti stāvam zem piloša koka” un „plašas mirušo zemes” daļu, kurai viņš pats nu tuvojas. Un nākamā rindkopa sākas ar šiem vieglajiem pieskārieniem loga rūtīm.
To, ka rūtis skāra krītošais sniegs, Džoiss atklāj tikai nākamajā teikumā. Ja mēs apstājamies šī teikuma beigās un mēģinām atcerēties, ko Greta Konroja pirms brīža teica Gabrielam, atcerēsimies, ka Maikls Furejs par savu ierašanos Gretai mēdza ziņot ar oļu mešanu pret viņas logu. Šī skaņa ir atgriezusies. Mēs dzirdam tās atbalsi. Bet nu to ir atvedis sniegs, ko Gabriels stāstā pieminēja jau sākumā, pēc ierašanās pie tantēm, skrāpējot sniegu no kurpju zolēm.
Mēs esam tiktāl aizgājuši no Gretas stāsta, ka droši vien jau bijām piemirsuši par šiem uzsitieniem pret logu. Bet te nu tie atkal ir. Lai gan Maikls Furejs ir miris, pie loga atkal ir viņa radītā skaņa. Jā, protams, tas ir tikai sniegs. Bet stāstā viss ir mainījies, un mēs esam ieradušies pagātnes teritorijā – un tā ir nevis apspiestu atmiņu, bet zudušo un pazaudēto atmiņu zeme.