te

peacemaker @ 01:13 pm: Atcerējos, ka man priekšniece Dadzī reiz stāstīja par gabalu, kas vienīgais visā žurnāla vēsturē bija izpelnījies nedalītu sajūsmu no lasītājiem. Tas bija Skaiļa stāsts par kādu lauku zaļumballi, kurā trombonists nākamajā vakarā pēc vētrainas nakts sāka spēlēt, bet te atklāja, ka nemanot pats piedirsis savu trombonu. (Tas bija padoms rakstīt vienkāršāk vai, drīzāk, saprotamāk.)

Bet vispār, ja nelasu braucot, man patīk pārsēsties. Pat ja tas neietaupa laiku. Vismaz ir attīstības, pārmaiņu ilūzija.

Bet es atkal klausos kantrī, sou...