te

peacemaker @ 12:08 am: Virs viņa bija tikai debesis. Zem viņa - metāls, koks un alumīnijs gandrīz desmit metru augstumā. Sastatņu garās zirnekļkājas gadu gaitā bija pamatīgi iegrimušas zemē un samazinājušas precīzu skaitli par padsmit centimetriem, bet par to nebija liela bēda. Viņš vienalga stāvēja krietni virs māju jumtiem, augstāk kā vairums ciematnieku jebkad bija mēģinājuši raudzīties.

Viņš pārlaida skatu kaimiņu mājām. No šāda augstumā visas ēkas izskatījās vienlīdz mazas un sagumušas - kā rūķīši būtu iznākuši no blakusmeža un tās sacēluši. Viņš smīnot nopētīja sīkās pagalmos sadzītās mašīnītes un zaļganās bikšu lieluma lauka strēmeles ar krāsainiem ielāpiem, kur kartupeļu vietā bija sastādīts kas cits. No sastatņu augšas nevarēja saprast, kas īsti, bet tas viņu arī neinteresēja. Pārāk tālas te šķita rūpes par ēdienu un kaimiņu iespaidošanu. Arī sieva galu galā bija ar to samierinājusies. Ne velti viņiem vienīgajiem apkaimē nebija ne kartupeļu lauka, ne mašīnas, toties jau no attāluma varēja saskaitīt vismaz divdesmit pie mājas debesīs saceltās satelīta antenas. Ciematnieki gan smīkņāja par mākoņu stumdītāju, bet ko tad citu var gaidīt no cilvēkiem, kuru deguni nekad nepaceļas no vagas un vietējām intrigām? Ko gan viņi jēdz no īstas brīvības un dvēseles lietām?..

"Nāksi beidzot lejā? Vakariņas jau dziest!" domu plūdumu pārtrauca sievas balss no pavērtā istabas loga.

"Tūlīt!" viņš atsaucās, nomezdams uzgriežņu atslēgu, lai abām rokām pieķertos trepēm.