te

peacemaker @ 02:57 pm: Dodos mājās, kaut man tādu nemaz nav, bet starpības tak nekādas - pamatsajūtas prātam nepakļaut. Vienas mājas aiz muguras, citas - 120km uz ziemeļiem, bet īstās - īstās ir 1700km uz dienvidiem. Nē, šeit nekas nav īsts. Ceļā pāri ceļam pārskrēja pelēkplankumains kaķis, pieturā plakāts aicina nepaiet garām, bet nu jau visi ir garām - tramvajā - un es viņiem blakus, es tepat stāvu un spaidu taustiņus. Nekas cits nav īsts, neko citu vienalga neprotu. Šīs ir manas mājas.

Bet vēl citās palika uz pusēm pārplīsis šķīvis. Turpat arī omlete no divdzeltenumu olas, turpat arī plankumi uz jaunās gultas pārvalka, nu jau iesūkušies atmiņās, atstājuši tikai atmiņas, ar kurām mani naktīs māna, māna, līdz uzmostos ar segu savas skavās. Visi grib mīlēties kaut kur ārā, grib piedzīvojumus un stāstus, un sacensību garu, bet tevī ir manas mājas, un tas arī viss. (tava smarža ir arī tramvajā. vijas man gar nāsīm. bet tie tie māņi.)

Manās mājās tarakāni dzīro. Kaut, nē, vairs tikai dzīvo.