te

peacemaker @ 07:23 pm: Dzīvoklī daudz jaunu lietu. Jauna rīve & jauns šampūns, jauna mūzika & jauni stāsti. Jauna... Ka tik nesajukt visos šais jaunumos, ka nezaudēt galvu, nezaudēt ceļu un gaismu acīs. Jā, starp citu - arī tās viņai jaunas. Rādās gan tas pats - да и слава Богу. Kur gan tad liktos? Jā, gulēt droši vien - bet ne jau par to runa. Runa par jauno. Arī par mums pašiem.

Un tieši tāpēc ir lietas, kas nemainās. bads āfrikā karš pasaulē naids tramvajā asinis galvā. Grāmatas un aprakstītas papīra lapas visās malās. Katram savas problēmas, katram sava taisnība & sava netaisnība. Sava galva, sava pasaule. Same old, same old story everywhere. Visvairāk nodarām pāri tiem, kurus arī mīlam visvairāk. Viss pazūd visā, mēs pazūdam sevī. Noķerti mājās, kad esam visneaizsargātākie - tad važās - un prom, prom pāri bezgalīgajam okeānam, kur ūdens apkārt cik tālu vien acis sniedz - prom uz?..

(Naktīs reizēm atveru acis, paskatos blakus, paskatos augšup, bet jūtu tikai viļņus šļakstāmies pret gultas sāniem. Neredzu zemi, neredzu krastu. Oh, Lordy, Lord, Lordy, Lord, Lordy, Lord, Lordy, Lord, Lordy, Lord.)

Bet patiesībā viss labi. Rīt atkal ceļā. A rolling stone gathers no moss they say - pat ja reizēm noder apstāties un apskatīties apkārt. Atvilkt elpu - atcerēties. Bet to vēlāk. vēlākvēlākvēlāk? Bet nāā - pat ja eksplorācija allaž patikusi bez sava gala - pasaule vienalga ir apaļa.