Kas notiek naktī ar mūsu dvēseli? Nekustīgajā miega paralīzē tā it kā iegūst no ķermeņa neatkarīgu spēju iziet cauri skaidriem klajumiem, atbrīvoties no visa nesvarīgā, kas tai pielipis vai traucējis iepriekšējās dienas vai pat gadus. Un tad atgriežas pirmatnēji sniegbalta. Un sniedz tev netverami mierīgo, skaidro rīta sajūtu.
Un kādas tad domas! Šķiet: tūlīt ar kādu nejaušu atklāsmi sapratīsi ko tādu, ko vēl nekad... ko...
Sastingsti. Šķiet, tevī tūlīt parādīsies kas tāds, ko nekad neesi sajutis, neesi nojautis. Ar aizturētu elpu gaidi to gaišo dzinumu, to baltās lilijas galotnīti, kas tūlīt, tūlīt iznirs no neskartās mūžīgo ūdeņu dzelmes.
Svētīgi šie mirkļi! Tajos tu pacelies virs sevis. Tu vari atklāt, atrisināt, iecerēt neiedomājamo – tikai nesašūpot, neizkustināt iekšējā ezera mieru...
Bet kaut kas drīz vien noteikti sašūpo, salauž šo jūtīgo spriedzi: vai kustība, izdzirdēts vārds, vai kāda doma tava. Un – burvība pazudusi. Un – nav vairs tā savādā plašuma, nav tā ezeriņa.
Un neatgūsi to visu dienu, lai kā arī censtos.
Un arī ne katru rītu.