![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
Un kādu nakti, kamēr viņi tā runāja un runāja, un runāja, un runāja, es paslepus izslīdēju no ugunskura izgaismotā apļa un devos viņu meklēt. Desmit gadus klīdu pa mežiem un purviem, taujāju vienkāršās būdiņās un lepnās muižās, kur mani dzina projām jau tikko uzmetuši acis garajā ceļā noskrandušajām drēbēm... Bet veltas izrādījās gan manas alkas, gan skumjas un bēdās, un pat dūru vīstīšana pret debesīm izsauca tikai jaunus mākoņus. Sāku zaudēt prātu, zaudēt acu gaišumu un matu kuplumu. Sāku pat apsvērt domu nodzīt tos pavisam un doties klosterī - ka ne, tad ne.
Un tad es viņu atradu - jā, jā, to pašu meiteni, kura stāstīja pasakas. Viņa gulēja jūras krastā, kur neuzdrošinājās pienākt pat drosmīgākās priedes, un stāstīja tai pasakas, un klausījās, kā jūra atsaucas ar klusu krākšanu. Cik tālu vien skatiens sniedza, nemanīja nevienas citas dzīvās būtnes. Un tomēr. Un tieši tāpēc.
'Es tevi meklēju,' iebildos, apsēdies viņai blakus un iegremdējis abas plaukstas pelēki brūnajās, maigi siltajās piejūras smiltis. Tad mulsi iesmējos: 'Man šķiet.'
Viņa pacēla galvu, piemiegusi acis, lai spožajā saulē varētu labāk mani saredzēt. Un pasmaidīja. 'Es arī.'