te

peacemaker @ 12:23 am: Reiz dzīvoja meitene, kas stāstīja pasakas. Jā, protams, neticami, bet tā nu tas bija. Tā tiku lasījis senās hronikās, un vakaru mijkrēslī par to reizēm sačukstējās vecas sievas, un viņu vīri zināja teikt, ka meitene joprojām ir dzīva, bet - aizgājusi. Un tāpēc, mīļais, labais, pilis tagad stāv pussagruvušas, izsistiem logiem un nozagtiem rotājumiem. Un tāpēc Saule vairs nelec kā agrāk, bet tikai mazliet pabāž galvu virs apvāršņa, nicīgi nosprauslojas un dodas atpakaļ Tumsas valstībā. Un tāpēc burvji atkal ir aizmirsuši visus buramvārdus un vairs tikai lēni klanās pie kamīna piestumtos šūpuļkrēslos, izdegušām acīm veroties liesmu dejās...

Un kādu nakti, kamēr viņi tā runāja un runāja, un runāja, un runāja, es paslepus izslīdēju no ugunskura izgaismotā apļa un devos viņu meklēt. Desmit gadus klīdu pa mežiem un purviem, taujāju vienkāršās būdiņās un lepnās muižās, kur mani dzina projām jau tikko uzmetuši acis garajā ceļā noskrandušajām drēbēm... Bet veltas izrādījās gan manas alkas, gan skumjas un bēdās, un pat dūru vīstīšana pret debesīm izsauca tikai jaunus mākoņus. Sāku zaudēt prātu, zaudēt acu gaišumu un matu kuplumu. Sāku pat apsvērt domu nodzīt tos pavisam un doties klosterī - ka ne, tad ne.

Un tad es viņu atradu - jā, jā, to pašu meiteni, kura stāstīja pasakas. Viņa gulēja jūras krastā, kur neuzdrošinājās pienākt pat drosmīgākās priedes, un stāstīja tai pasakas, un klausījās, kā jūra atsaucas ar klusu krākšanu. Cik tālu vien skatiens sniedza, nemanīja nevienas citas dzīvās būtnes. Un tomēr. Un tieši tāpēc.

'Es tevi meklēju,' iebildos, apsēdies viņai blakus un iegremdējis abas plaukstas pelēki brūnajās, maigi siltajās piejūras smiltis. Tad mulsi iesmējos: 'Man šķiet.'

Viņa pacēla galvu, piemiegusi acis, lai spožajā saulē varētu labāk mani saredzēt. Un pasmaidīja. 'Es arī.'