te

peacemaker @ 09:29 pm: Paskat, paskat tik, cik pasaule skaista: silts, saulains, vēl vējš papeļu pūkas dzenā, meiteņu svārkus cilā, un viņas mani nekautrām acīm vēro, un es skatos pretī, bet nekas no tā nemainās, nekas neceļas, bet, nu, nekas, re, jau mākoņi nāk, drīz zibeņot sāks, tūlīt elektrizēts tapšu un viss notiks kā vēl nekad, un, jā, jā, tālumā jau pērkons ducina, uz galvas lietus piles krīt, cik brīnišķīgs tas viss, cik netverami brīnišķīga šī Dieva pasaulīte, kurā mums laimējies piedzimt un izjust, kā ūdens kājas glāsta, kurpes pilda, nu, gluži kā bērnībā, tik jauki, pat ja auksti, pat ja āda salst un zilgana kļūst, vienalga taču reiz tas beigsies, un varēšu atmiņas stāstīt, re, nu jau līdz viduklim ticis, tīri neticami, un meitenes nu jau laivās braukā kā tādā Venēcijā, ai, kā gribētos līdzi peldēt, bet viņas tik lokus apkārt met, bet lai, skatīties arī skaisti, pat ja jau jāceļas uz pirkstgaliem, vēl, vēl mazliet, vēl, eh, kāpēc vispār es tā pūlos, lai notiek kas notikdams, tur, taisaulē taču jaunavas mani jau gaida, viss būs labi, laižos vien lejā, lūpas smaida, acis vaļā, skatās, kā pasaule zilgana mirdz, un, paskat, paskat tik, zivtiņa pie manis peld, riņķo apkārt, nu jau pie cirkšņa glaužas, izsalkusi laikam, nabadzīte, redz, ka ūdenī kaut kas lucinās, tad tāpēc viņa muti plāta un, savādi, tur laikam pat zobi spīd, jā, patiešām, zobi kas zobi...