te

peacemaker @ 09:14 pm: "Kur tā ir, kur tā ir?" bērni klaigāja, lēkādami apkārt lievenim pielipušajiem pieaugušajiem, spīdinādami basās kājas rietošajā saulē.

Neviens viņiem neatbildēja. Neviens arī nedzirdēja - bērnu saucieni jau bija kļuvuši par fonu, un viņu pašu saruna bija pārāk karsta, lai no tās atrautos. Dzīvības un nāves jautājums, kā nekā.

"Re, re, tur, augšā, blakus Mēnesim," pēkšņi divtik skaļi iesaucās mazākais klaigātājs, bakstīdams ar pirkstu debesīs. Nu arī pieaugušie pacēla galvas, sekodami viņa norādei. Ja labi ieskatījās, ja piemiedza acis, tur patiesi varēja samanīt gaišu, gaišu punktiņu. Uz brīdi visi apklusa. Kļuva sadzirdama sienāžu čirpoņa un pagurušo putnu sasaukšanās. Mierīgs vakars pirms pasaules gala. Kā jau pienākas.

"Labi, ko tad mēs īsti darām?" klusumu pārtrauca bārdains vīrs ar biezstiklotām brillēm uz majestātiskā deguna. "Kamēr jūs te maļat savus niekus, laiks turpina iet."

"Mēs?!" iesaucās pēc izskata vecākais no sēdētājiem - plāniem, sirmiem matiem, sakumpušu muguru. "Jūs to vien protat, kā ņirgt par mūsu domām. Kur tad ir kāds jūsu ieteikums? Nekā! Tikai zviegšana zviegšanas galā!"

"Labs nāk ar gaidīšanu. Jūs jau varat rakt to savu kapu un gulties iekšā. Neko tas nepalīdzēs. Te jādomā zinātniski!" bārdainajam vīram piebalsoja blakussēdētājs ar izkaltušām zivs acīm.


Bērni viņos neklausījās. "Komēta nāk, komēta nāk, pasaules gals pienācis klāt," viņi dziedāja, smiedami un lēkdami improvizētā dejā. Viņu mati jau krāsojās sarkani no gaismas, bet vaigi - no siltuma.


"Zinātnieki atradušies!" iespurdzās večuka sieva. "Atslēdznieks, santehniķis un deguna urbinātājs! Kurš no jums to draņķi saspridzinās vai bunkuru uzcels, ja pat godīgu suņubūdu nemā..."

"Paklusē, vecā! Ko tu vispār saproti no fizikas un mehānikas? To vien proti, kā kladzināt avīzēs rakstī..."

"Es?! Es vismaz netē