te

peacemaker @ 12:44 am: Re, čūska lien pa muti ārā. Lēnām, ļoti, ļoti lēnām, mēli šaudīdama, apkārtni vērodama. Čūska satraukta. Kuņģis tukšs, ābols pazudis.

Viņa groza galvu pa labi un pa kreisi, ignorēdama trīcinošos krācienus. Taustās, apkārtni pēta. Tālumā daudzsološa smarža - bet kā tur tikt?

Jālien pār zodu, jālien pār smakru, pār kaklu un kailo krūšu džungļiem. Un čūska to arī dara. Šūpojas augšup-lejup, tomēr neapstājas. Gulētājs atkrēpojas, sāk klepot, čūska uz brīdi sastingst, bet nākamajā brīdī atsāk gājienu. Ar dubultu apņēmību pa vēderu, pa locekļiem, lejup pa gultas kāju.

Kā ēna viņa pāris mirkļos pāršļūc pusistabai un uz brīdi apstājas pagaldes drošībā. Pat no turienes jūtams, kā gulētājs grozās, kaut ko murmina, zobus griež. Nemierīgs, čūskulis tāds. Sāp.

Nu jau naksnīgā ložņātāja ir uz galda un vijas ap auksto stikla bļodu. Galva paslienas te vienā pusē, te otrā: spraudziņu meklē, dziļāk tiecas. Nav ne te, ne tur, bet citur gan. Atplestiem žokļiem viņa šaujas iekšā, izlien ārā un ātri, ātri slīd atpakaļ pie saimnieka. Atpakaļceļš smagāks, bet vieglāks.


Sakaltušās lūpas sakustas, juzdamas veldzējošo vēsumu. Norij visu līdz pēdējam centimetram, pasmaida.

Ir mājās labāk, ir, ir.