"Vēl smalkāk sīkuma lielums parādās citā tautas dziesmā:
Vista olu izdējusi,
Visu dienu kladzināja.
Protams, protams, ir jau par ko.
Zirgs izlika lielu čupu,
Ne vārdiņa nesacīja.
Ko tad šis lai būtu teicis? Prātīgi darīja, ka stāvēja klusu. Bet tad brītiņu jūs ieklausāties: "visu dienu", "kladzināja"... Kāpēc tāds pārspīlējums? Un uzpeld aizdomu pilns jautājums: - Ko jūs ar to gribējāt teikt?" (I.Ziedonis)
Lūk, kāpēc man mērenās devās aizvien vairāk patīk absurds, hiperbolas, nonsenss u.tml. paņēmieni. Proti, ja tie pēkšņi parādās citādi vienmērīgi plūdenos tekstos, tie spēj izsist lasītāju no ieņemtajām domu sliedēm un likt viņiem šaubīties par savu pārliecību. "Un jūs sākat vēl vērīgāk ieklausīties mikroniansēs: vai te neslēpjas vēl kāda cita attieksme?" saka Ziedonis.
Tomēr robeža starp pārsteidzošas frāzes efektiem ir ļoti smalka un grūti nosakāma - jo sevišķi autoram. Tā, "Zaļajā zemē" iebāzta pasāža, kurā Upītis apziņas plūsmā rakstītu par nūdistu populācijas pieaugumu lielpilsētās, visdrīzāk neradītu nekādu iedziļināšanās vēlmi, jo ir pārāk neiederīga. Arī tīrie nonsensa gabali to nerada, jo lasītājs absurdu pieņem kā spēles noteikumu. Tātad pārsteiguma elementam literārā darbā jābūt vienlaikus iederīgam un neiederīgam. Pretējā gadījumā izpaliks pārsteigums.
Man nav receptes, kā to panākt. Zinu tikai vienu - pēc pārsteiguma - vai galvenā pointa, as a matter of fact - jāseko pauzei, lai tas iesēstos lasītāja paurī.
Tags: domas, lit