"Vai "tīra un skaista dzeja" nav kā zemenes pienā uz jūsu galda ar cukura trauku un salvetīti, ko muti noslaucīt? (..) Un vēl man tagad liekas, ka ogas pašas par sevi nemaz nav īstā dzeja. Īstā dzeja ir pati ogu meklēšana un lasīšana." (I.Ziedonis)
Iespējams, vainojama bērnības trauma, augām vasarām & rudeņiem lasot ogas pa mežiem, iespējams stāstnieka apziņa, bet man krietni vairāk patīk teksti, kas ieved meža/pilsētas/mājas interesantākajā vietā un palaiž vaļā, vien reizumis piebikstot: "hei, nočeko šito - tas (..)". Un tu klaiņo un brīnies, un domā par mežu, nedomājot, vai esi ieradies šeit pēc brūklenēm, dzērvenēm vai lācenēm. Brīvs, ar plati atvērtām acīm un iespaidus alkstošs. Zinot, ka pavadonis kaut kur tepat vien staigā un ar viņu jau nepazudīsi.
Pats teksts manā uztverē drīzāk ir autora iemītas pēdas sniegā kā viņa rēgs ar izstieptu roku. (Jā, jā, var būt arī rēgs, bet tad ir vajadzīga pavisam cita pieeja.) Tās var būt iemītas ar jēgu, lai patiešām vestu cauri interesantākajām vietām, gan vienkāršs ceļa fiksējums. Otrā varianta vilinājums ir dabiskums, taču tas ļoti daudz prasa gan no rakstītāja, gan lasītāja. Autoram jābūt gatavam, pirmkārt, izdzēst dabisko vajadzību kārtošanas u.tml.* gājienu pēdas un, otrkārt, brist bīstama paskata brikšņos, smelt zābakus un darīt visu pārējo, lai lasītājs gājiena beigās nejustos piekrāpts (un vienalga jutīsies, jo nedabūs saldas zemenītes kabatā). Vai arī vienkārši uzklausīt iepriekšējo gājēju pieredzi un saplānot savu ceļojumu. Bet tas jau tuvojas pirmajam variantam.
Jāņem gan vērā, ka vairums lasītāju jebkurā gadījumā tikai sekos pēdām, nedomājot par apkārtni i o smisļe vsevo suščevo. Autora ziņā paliek, cik lielā mērā viņam izdabāt. Manuprāt, pietiek laiku pa laikam pabikstīt, lai paskatās apkārt vai izmet kādu līkumu.
Bet es joprojām maldos. Un lūk, kā izskatās rakstiska klaiņošana. Tāpēc labāk iepriekš sagatavoties. Pretējā gadījumā tikai galvassāpes var dabūt.
* Jā, var patiešām atstāt visu un pārdot fotogrāfijas (a la Ignats), taču es ātri nogurstu, tā staigājot - pat par spīti ceļabiedra jokošanai.