te

Ok, dažas (t.i., daudzas) reizes pārlasīju uzrakstīto, šo to noņēmu (visai daudz), šo to pieliku (aptuveni tikpat daudz), šo to palaboju (grēdām), šo to pateicu savādāk (nedaudz mazāk) un varu drošu sirdi un mierīgu balsi teikt, ka tas ir labākais, ko jebkad esmu uzrakstījis. Vismaz vairākus pakāpienus pāri visam. Bija vērts vakar sēdēt nomodā līdz diviem vai trijiem naktī, lai atkal un atkal pārlasītu un palabotu uzrakstīto, kas mani beigās uzvilka tiktāl, ka labas desmit minūtes vajadzēja noklaiņoju pa dzīvokli (maršrutā pusistaba-koridoris-istaba-koridoris-virtuve-koridoris-pusistaba), paklusām lamājoties un burzot uzrakstīto, lai nomierinātos. Es gan joprojām īsti nesaprotu, kas tas ir (ārpus fakta, ka stāsts (?) pieder Stilltaunas hronikām - tiesa, vēl pirms Stilltaunas izveidošanas), tomēr skaidrs, ka tas ir sasodīti kewls. Un tikpat skaidrs arī tas, ka tam būs krietni neviennozīmīgāka reakcija no apkārtējo puses: par saraustītību, par loģikas trūkumu, par "pseidointelektualitāti" un citiem nāves grēkiem. Atbilde, protams, slēpjas mūzikā, kuru klausījos. Psihodēlijā. Ramases. Spiritualized. Pink Floyd. Galaxie 500. Gong. Bet šoreiz man tas ir absolūti vienaldzīgi - šķiet, tā ir pirmoreiz - jo ticība uzrakstītajam ir nesatricināma.