te

peacemaker @ 10:10 pm: Vakar pēc kārtējās asiņošanas izdomāju palasīt "Pānu", taču pēc desmit lappusēm uznāca tik salds miegs, ka nespēju tam pretoties un vēru vien acis ciet. Kad uzmodos, sapratu, ka esmu izārstējies. Asinis patiešām vairs nav nākušas. Iesaku Hamsunu visiem.

Patīkamākais, ka vecāki manu versiju uztvēra bez papildus jautājumiem. "Ā, nu tad viss kārtībā," noteica mamma. Ne velti laukos savulaik biju tuvējās apkaimes laika pareģis un brīnumainā kārtā manām prognozēm uzticējās pat tik svarīgos lēmumos kā veļas izkāršanā.


Un vēl: nupat pārrados no rakstīšanas Preses bārā. Netīšām kļuvu liecinieks paraugstundai meiteņu copēšanā.

"Meitenes pie blakus galdiņa! Mēs netīšām dzirdējām jūsu sarunu, un, ēēē, tā bija ļoti interesanta. Jūs studējat žurnālistiku?" uzvalkā tērpies omulīga paskata vīrietis skanīgā baritonā nokliedza pāri visai telpai.

Meitenes pie blakus galdiņa saskatījās un drosmīgākā (tumšmatainā) sāka atbildi: "Āāā, ne gluži, bet..." taču pabeigt domu viņai neizdevās, jo omulīgais vīrietis acīmredzami bija ieskrējies - un tādiem nepatīk sīkumu dēļ atlikt sagatavotās runas.

"Tāda interesanta sagadīšanās, bet mēs kā reiz esam sabiedrisko attiecību darbinieki. Pretējās frontes pusēs tā teikt. Un, kā redzat, nemaz tik slikti nedzīvojam," omulīgais vīrietis skandināja, ar rokas mājienu uzsvērdams savu patiešām iespaidīgo ķermeni. "Saka, ka mīlestība iet caur vēderu. Man pašlaik nav ne sievas, ne draudzenes, bet, kā redzat, ne jau mīlestības trūkuma dēļ." Brīdis neveikla klusuma. "Negribat pievienoties mūsu galdiņam, lai būtu ērtāk turpināt sarunu?"

Meitenes saskatījās, paraustīja plecus un patiešām apsēdās pie omulīgā vīrieša un viņa drauga.