te

peacemaker @ 11:47 pm: Es redzēju, kā beidzās lietus, un no pagrabiem iznāca svētie, lai atgrieztos debesīs. Katram rokās bija sava saule, un tās visas mirdzēja kā zeltā kaltas. Es redzēju kaisli viņu acīs un dzirdēju saucienus debesīm atvērties un ielaist mājās zudušos dēlus. Un debesis paklausīja un atvērās, un svētos pārņēma īstenticīgo līksmība. Viņi zināja, ka Dievs ir pagriezis labo vaigu, un vairs nekas nespēs viņus apturēt.

Te, kā sarunājuši, viņi nometa zemē savas saules un izvilka no piedurknēm zobenus. Pilnmēness gaismā iemirdzējās Damaskas tērauds un Ēģiptes bronza, un apkārtni pieskandināja svēto zobenu šķindoņa.

Cīniņš turpinājās septiņas dienas un septiņas naktis, līdz upēs vairs plūda tikai asinis, un zāle raudāja tumšsarkanas asaras. Bet juceklī aiz sakrustotajiem zobeniem neviens nemanīja kā pamazām apmācas debesu vaigs un asiņu krusā iejaucas pirmās lietus piles. Nebija laika. Vēl debesis nebija sadalītas, vēl ceļš nebija izcirsts, vēl karam nebija gala.

Taču tad sāka gāzt kā Pastarā dienā. Lietus izsita zobenus no praviešu rokām, un Dieva dusmu pārsteigtie svētie metās atpakaļ pagrabos, sapratuši, ka paglābt viņus spēs vairs tikai pašu kājas.

Bet mēs palikām. Mēs redzējām, kā debesīs uzausa Viņa smaids.