te

peacemaker @ 06:49 pm: Jā, runājot par suņiem un Gagauziju, atcerējos ka kaut kas līdzīgs sargsunim mūsu ciemā ir tikai manam tēvocim - ģimenes melnajai avij. Tāpēc tagad izplūdīšu garā stāstā par to, kā pēdējoreiz viesojāmies pie viņa.

Lai gan izgājām ap pusdienas laiku, kad ieradāmies tur, Saule jau bija krietni gabalā. Tā kā tēvoča māja ir ciema dienvidu - gagauzu - galā, turklāt pa ceļam pamatīgi izrunājāmies ar ikvienu cilvēki, kuru kāds no mums savā mūžā bija kaut reizi redzējis, nonākot galapunktā, bijām manāmi noguruši un, galvenokārt, izslāpuši. Kā jau taipusē parasts, uzreiz taisījām vārtiņus vaļā un spērāmies iekšā. Apturēja nez no kurienes izsprucis suns, kurš skrēja mums virsū ar tik nikniem rējieniem, ka tai pašā acumirklī visi trīs aizlecām aiz sētas, aizcirtām vārtiņus un sākām apspriest, kā varētu paziņot tēvocim par ierašanos. Par laimi, arī viņš bija dzirdējis suņa rejas un jau pēc brīža iznāca no mājas ar sievu un meitu. Suns tika iestumts mājā, bet mēs devāmies pagalmā, kur drīz vien tika uzklāts galds un visi sēdās pusdienot.

Mūsu apciemojumam patiesībā bija divi iemesli. Pirmkārt, protams, mamma gribēja tikties ar savu brāli, bet es - ar savu māsīcu (fun fact: man ir -padsmit brālēni, bet tikai divas māsīcas). Taču gluži bez svara nebija arī naudas lietas. Proti, pirms daudziem gadiem pienāca izmisuma pilna vēstule, kurā viņa ģimene mums lūdza aizdot kādu summu, lai paglābtu brālēnu no nonākšanas cietumā. Acīmredzot viņš savā darbavietā Kišiņevā bija kaut ko nospēris, bet ar gagauziem Moldovas pamatdaļā īpaši neauklējas. Summu nezinu, taču pieņemu, ka tā bija vidēji liela, jo to nācās vākt ilgāku laiku, taču tolaik joprojām bijām diezgan nabadzīgi. Ogas mežā iztikšanai lasīt vairs nevajadzēja, bet cepumus uz galda biežāk kā reizi mēnesī neredzēju gan. Bet beigu beigās nauda tika savākta, milicija - piekukuļota, un brālēns varēja meklēt jaunu darbu. Atrada Krievijā, tāpēc toreiz ar mums viņš nepusdienoja.

Anyway, kad bijām apēduši pusjēru un vismaz kilo brinzas, sākās sarunas par naudu. To risināja sievietes, bet mēs ar tēvoci un brālēna dēlu runājām par ēzeļiem, vīnogām un citām tamlīdzīgām lietām, par kurām cilvēki mēdz runāt, lai novilcinātu laiku. Tēvocis, kā šķita, bija vismaz uz dažus mēnešus (drīzāk - gadus) ilga plosta, māja bija mūžīgas jaunceltnes stāvoklī, bet principā viss bija puslīdz kārtībā. Pat svelmaini karsts vairs nebija, jo Saule jau taisījās rietēt. Kā dienvidos parasts, pēc mirkļa tā bija norietējusi un iestājās dziļa krēsla.

Te pie mums pienāca arī sievietes. "Tumsā naudu nedrīkst dot, tad uznāks nelaime," sludināja tēvoča sieva. Nācās vien piekrist, jo ar tradīcijām un garu atriebību tur neviens nejoko (man tas ir tik pamatīgi ieaudzināts, ka joprojām rūpīgi ievēroju vismaz duci dažādu bulgāru/gagauzu paražu). Viņa desmitkārt apzvērēja, ka nākamajā vai aiznākamajā dienā jau nu noteikti atnāks mūs apciemot un atnesīs naudu - pat vairāk kā prasīts. Nekas cits neatlika kā ievīstīties džemperos un doties mājup.

Nākamā saskriešanās iznāca tikai pēc kādām četrām dienām, jo telefona viņiem nebija, bet to gabalu gājām iet neviens īpaši nealka. Pirmais viņus - tēvoča sievu, meitu un mazmeitu - satiku es, kārtējā bezmērķīgajā, baskājainajā pastaigā pa karstajām smilšu "ielām". Tad nu pie krustmātes devāmies visi kopā. Māsīca šķita ļoti apmulsusi un ik pa brīdim meta bailīgus skatus uz savu māti, bet to es norakstīju uz rūpēm par ratiņos stumto pirmdzimto un nepatiku par mātes nepārtraukto pļāpāšanu. Man gan pret to nebija iebildumu, jo vismaz bija iemesls nerunāt pašam.

Kad nonācām mājās, atkārtojās iepriekšējais scenārijs - sievietes sāka runāt par naudu, mēs ar brālēniem izklaidējām māsīcu un viņas meitu. Pēc brīža mani un māsīcu pasauca iekšā. Apsēdāmies viesistabā jeb "kasamarē" (Moldovā to izmanto ļoti reti, lai gan tā parasti ir vislabāk iekārtotā un vēsākā istaba mājā - pat "savējie" viesi lielākoties tiek izguldīti citviet). Saruna joprojām bija par to pašu, taču drīz vien kļuva skaidrs, kāpēc bija vajadzīga mūsu klātbūtne. Gan mana mamma, gan viņas brāļasieva sāka norādīt uz mums un sludināt, ka bērnu klātbūtnē jau nu nemelotu par tādu sīkumu kā aizlienētās naudas daudzums. Māsīca, pārliekusies pār bērnu, klusītēm ucināja viņu, bet es mēģināju neko nedzirdēt un neredzēt.

Lai vai kā, vēl pēc kādas pusstundas kaulēšanās bija galā, un tēvoča sieva apmierināta devās mājās. Pie mums ienāca krustmāte, uzklausīja stāstu par kaulēšanos (izrādījās, ka viņa atdeva aptuveni pusi parāda) un nozvērējās vairs nelaist viņu savās mājās, kā arī sāka stāstīt dažādas baumas.

Patiesībā nezinu, kāpēc visu šito uzrakstīju :/. Laikam tāpēc, ka epizodē parādījās interesanti raksturi (kaut laikam īsti neizdevās tos nodot), un darbā bija stunda brīva laika.