te

peacemaker @ 11:31 am: A Day in the Life

Kad nu esmu nostrādājis zināmajā laikrakstā jau divas nedēļas, imo, jau ir izveidojies zināms priekšstats par darba organizāciju tajā. Par to arī šoreiz. Jo to tā kā vajadzēja aprakstīt jau krietni agrāk, bet, darbadienās atgriežoties mājās, parasti uznāk pofigisma lēkme, kas nav īsti savienojama ar rakstīšanu. Tiesa, arī ar to es vēl cenšos nodarboties - bet diemžēl sanāk mazāk kā vēlētos un iepriekš plānoju.

Principā "vidējo aritmētisko" darbadienu var iedalīt trijās daļās. Viss sākās, kad ierodos redakcijā ap 10:30. Tad tur vēl nekas īpašs nenotiek: pāris kolēģi klabina savas klaviatūras, citi pļāpā vai sēž draugiem.lv. Es uzkāpju uz otro stāvu, kur ir kafijas automāts un par 10 santīmiem nopērku šokolādi ar pienu - pārsteidzoši garšīgu, btw. Tad nokāpju lejā, ieslēdzu datoru, nočekoju darba meilu (kur parasti ir kolēģu aicinājumi palīdzēt kaut kādā jautājumā, par kuru neko nezinu - iespēja sūtīt meilu visiem strādājošajiem pwns) un sāku lasīt tās dienas avīzi. Pēc pusstundas parasti vēl aizvien nekas svarīgs nav noticis, so, es atveru netu un nočekoju jaunumus - ieskaitot www.gamez.lv, www.esports.lv, www.somethingawful.com n stuff. Ap 11:30 beidzot liek uzrakstīt kaut kādu ziņu.

Tad nu es pameklēju Dienas un LETA arhīvā, kas ir rakstīts par to tēmu, izrakstu galveno (vissvarīgākais ir personas, kas varētu komentēt attiecīgo jautājumu). Pēc tam padomāju, kam vēl varētu šo to uzprasīt par uzdoto tēmu. Kad esmu atradis visus telefona numurus un izdomājis nepieciešamo infu (parasti apvienojumā ar ziņas struktūras uzcepšanu - tipa, kam būtu jābūt kurā rindkopā), sāku zvanīties. Parasti tieku sūtīts no vienas personas pie nākamās, kas, savukārt, ir vai nu sapulcē vai pusdienas pārtraukumā. Ja nu tomēr ir izdevies visus sazvanīt (kas ir reti - parasti zvanīšana turpinās pēc pāris stundu pārtraukuma), līdz kādiem 13:30 pierakstu galveno un nedaudz izvēršu paredzēto struktūru. Un tad dodos pusdienās ar kolēģi. Patiešām labākā dienas daļa. Jo principā ēst varu iet, kad vien iegribās un +/- cik ilgi vien iegribās. Plus, iespēja patrīt mēli. Parasti atgriežos ap kādiem 14:30-15:00 (pusdienošana tomēr notiek centrā, ya know).

Pēc atgriešanās, vēlreiz pieķeros pie ziņas - vai nu pabeidzu to visu, vai arī vēl sazvanos, ar ko nevarēju pirms tam un tad pabeidzu. Nododu ziņu redaktoram (t.i., uzrakstu attiecīgo numuru, kāds tai ir uz servera, uz lapiņas un to aiznesu redaktoram(-ei, pareizāk sakot)). Un mēģinu nosist laiku. Parasti paiet kāda stunda, kamēr tava ziņa tiek izlasīta (kas parasti aizņem 5min) un izteikti daži iebildumi par to, kas tur iztrūkst, un ko vajadzētu izlabot. Tas parasti nozīmē, ka tev ir vēlreiz jāpazvana tiem pašiem, kam iepriekš un jāprasa papildināt komentārus. Par laimi, neviens līdz šim nav īpaši pret to iebildis. Kad to visu esmu izdarījis un ziņu izlabojis pēc vadības vēlmēm, vēlreiz nododu to viņu izvērtēšanai (pusstunda-stunda gaidīšanas). Pusē gadījumu esmu kaut ko aizmirsis, un ziņa vēlreiz jāizlabo. Un tad, ap kādiem 17-18, esmu brīvs. The Awful Forums lasīšanai, šķiet, darbā tērēju ne mazāk laika kā tam, par ko man maksā. Bet neko citu arī nevaru izdarīt. Pirmajā nedēļā gan man parasti bija divas darāmās lietas - viena mazāka ziņa un viena lielāka, vairākdienu ziņa. So, mazāko nodevu un turpināju ņemties ap lielāko. Vismaz garlaicība bija mazāka. Taču šonedēļ ir iepriekšējā nodaļas redaktore (kas mani bija puslīdz iepazinusi Dienas Skolas laikā) ir atvaļinājumā, bet viņas vietniece par mani uzzināja tikai pirmdien, so, protams, nevēlējās uzticēt neko daudz-maz svarīgu.

Tiesa, šodien pēc kādas stundas jābrauc uz Jūrmalu, kur jāsmeļas materiāls ziņai par slīcējiem n shit. Godīgi sakot, man nav ne mazākās nojausmas, ko tur darīšu. Jo man ir tikai minimāla izpratne, par ko īsti jāraksta. Bet, ja mani bez maksas aizgādā līdz Jūrmalai, I'm all for it. Un rīt vēlreiz jābūt darbā, lai arī uzrakstītu to ziņu. Tas nozīmē, ka nākamnedēļ varēšu paņemt pārīti papildus brīvdienas. kewl.

Anyway, pagaidām lielākās grūtības sagādā ne pārāk precīzi izskaidrotie darāmā noteikumi, pēc kuriem parasti redaktore pazūd, atstājot mani lauzām galvu, ko un kā rakstīt. Klasiskā metode "iemest ūdenī un nočekot, vai izpeldēs". Piem., vakar 11:30 uzdeva aizskriet uz kaut kādas tiesas sēdes sprieduma paziņošanu, kas bija 12. Pirmkārt, es nezinu, kur atrodas bloody Rīgas apgabaltiesa. Otrkārt, es nezinu, vai tur nav jāpiesākās uz sēdēm. Treškārt, es nezinu, kāda ir apsūdzēto/apsūdzētāju uzrunāšanas kārtība pēc tiesas sēdēm. Ceturtkārt, man bija ļoti minimāla nojausma, kas tur vispār tika apspriests (kaut kāda krāpšanās ar īpašuma pirkšanas līgumiem or smth). Tiesa, viss izvērtās krietni vienkāršāk kā biju plānojis. Proti, kad ierados, viss jau bija beidzies, tiesas zāle bija tukša, un visas iesaistītas personas - projām. Sazinājos telefoniski. 

Vismaz nākamnedēļ būšu pie pielikumiem un tematiskajām lapām, kam, teorētiski spriežot, vajadzētu būt ritma ziņā nedaudz piezemētākai padarīšanai. T.i., nedēļas laikā jāuztaisa pāris lielāki darbi. Kas pie tam nebūs dažādu komentāru kopā saķepināšana, bet gan nedaudz radošāks darbs. Vismaz teorētiski.