Līdz mākoņiem viņš tika bez grūtībām. Pusaudža gados šis ceļš bija mērots ne vienu reizi vien, un pēdējos gados viņš par spārniem bija rūpējies jo īpaši, kaut reāli izmantot tos sanāca reti. Tāpēc pietika ar nepilnām pāris stundām, lai nokļūtu vēsajā, nedaudz miklajā makoņu miglā, bet te nu sākās grūtības. Virziens it kā bija skaidrs - uz augšu, tikai uz augšu -, taču ar katru spārnu vēzienu visaptverošā baltā dūmaka sabiezēja arvien vairāk, tā ka pēc neilga brīža viņš jau attapās necaurredzamā biezenī, kur laiku un telpu bija aizstājusi viena vienīga bezgalība.
Nu vairs nelīdzēja ne intuīcija, ne līdzpaņemtais kompass, kurš to vien spēja, kā rādīt uz leju. Nācās ķerties pie kliegšanas - sākumā klusas un nedaudz kautrīgas, bet drīz vien palīgā saucieni lauzās no krūtīm kā grēciniekam pēc sprieduma uzklausīšanas. Viņš kliedza, līdz pietrūka elpas, tad nedaudz atpūtās un kliedza atkal. Uz īsu mirkli šķita, ka saucienu enerģija cauršķeļ mākoņus un atbrīvo ceļu, taču tā izrādījās tikai mirāža, un jau nākamajā brīdī baltais nekas atsāka žņaugt viņu ar divkāršu spēku.
Te pēkšņi no dziļuma atskanēja vēl kāda balss. Tālā ceļa izkropļota, tā tomēr nesa kaut ko cerīgi pazīstamu - jā, tā bija viņas balss! Ar jaunu sparu viņš metās miglas biezoknī, kā sikspārnis paļaujoties tikai uz savu balsi. Un tā nepievīla.
"Ko mēs iesāksim?" viņa iejautājās, kad atkalredzēšanās vārdi un skūpsti beidzot bija izskanējuši. "Mani krājumi tūlīt beigsies, un tad..."
"Nosapņosim jaunus," viņš pabeidza teikumu, drudžaini bužinot mākoņus, lai izveidotu kaut ko līdzīgu laulības gultai. "Materiāla šeit netrūkst."
Un mākoņi patiešām turpināja biezēt un celt baznīcu aizvien augstāk tukšajā izplatījumā.
Tags: pasaka