te

peacemaker @ 02:31 am: Pārdomas pēc pastaigas

Un tomēr pastāvīga (vienalga - brīvprātīga vai piespiedu kārtā) līdzāspastāvēšana un komunicēšana neizbēgami rada pieķeršanos, kam gandrīz tikpat neizbēgami seko mīlestība. Vispirms mīlestību-pieradumu, tad arī īsu (?) mīlestības-kaisles uzliesmojumu. Apgriezta secība tradicionālajai un loģiskajai. Taču diez vai tāpēc mazāk spēcīga. Jo bailes no pārmaiņām ir spēcīgākas par tieksmi pēc tām - kaut arī abas pastāv vienmēr un vienlaikus. Un tām seko savstarpēja vērtību pielāgošanās, kas, savukārt, rada savstarpējas cieņas/apbrīnas pieaugumu. Lai cik nepatīkami arī nebūtu to atzīt, jo vairāk kaut kas (vai kāds) atbilst mūsu vērtībām, jo lielāka ir mūsu patika pret jebkurām citām viņa darbībām. Patriotiski noskaņotiem cilvēkiem, pārējiem faktoriem esot identiskiem, labāk patiks patriotiska mūzika. Un tam bieži vien ir krietni lielāka nozīme, kā to pieņemts atzīt. Lielākoties jau tāpēc, ka tam, kas ir pretējs mūsu vērtībām, mēs pat nedodam iespēju sevi apliecināt. Kad es pēdējo reizi esmu atvērtu prātu un labprātīgi izlasījis kādu rakstu iekš urrāpatriotu mītnes www.visulatvijai.lv vai kaut vai pseidobudistu pagodas www.satori.lv ?

Savukārt savstarpēja vērtību pielāgošanās ir neizbēgama kaut vai tāpēc vien, ka ir neiespējami (šeit (tāpat kā visur citur) es nerunāju par spēcīgām garīgām novirzēm no normas) izvairīties no apziņas dzīlēs mītošās vēlmes tikt atzītam un komunicēt ar sev patīkamiem cilvēkiem. Un, pastāvīga līdzāspastāvēšana pat sākotnēji vienaldzīgam cilvēkam visai ātri var pāraugt krietni siltākās jūtās. Jo sazināties ar tev vienaldzīgu cilvēku nav interesanti. Bet līdzāspastāvēšana bez komunicēšanas ir neizturamas mocības cilvēkam kā sabiedriskam dzīvniekam. Tāpēc notiek vērtību pārbīdes, kas ļauj pilnībā izbaudīt otra klātbūtni.

K, jāiet tomēr gulēt. Turpināt pārspriedumus varēšu rīt, kad došos uz centru ar pildspalvu un dažām papīra lapām, lai kādā parkā uz kāda soliņa varētu nodoties rakstīšanai.