te

pm @ 09:08 pm: o, trapīts par to popblūzu! es nevarēju izdomāt, kā labāk apzīmēt to, kas man nepatīk tādā blūzā, kādu vairākumā gadījumu var dzirdēt kaut vai Bites blūza klubā, kad tur sanāk vecas, bagātas tantes (tādas, izrādās arī šajā zemē ir), atliek vien iztēloties, ka viņas varētu ar plašu žestu nosviest uz galda žūksni naudas ar izteiksmi - dodiet ka nu man te to blūzu...
Man bija doma, ka tas ir tāds "ērts" blūzs, ko spēlē resns, labi barots džeks saulesbrillēs ar nezūdošu feelgod izteiksmi.
Nā, what really hits me in blues ir kaucoši/gaudojoši/čukstoši/dziedoši pirmskara blūza ieraksti, kur blūzmenis dzied, jo viņam tiešām nav ko ēst un viņš ir melnais un akls, kad vienīgā izvēle laikos, kad Amerikā nebija jauki būt melnam un vēl aklam, bija dziedāt blūzu. Vai arī panetīrs blūzroks ar raudošiem Lespauliem un dziedošiem Fenderiem, kura radītaji izauguši klausoties vecos, labos "netīros un ne-feelgod-īgos" blūza ierakstus.

Because Blues is all about teh BLUES, mēn...