te

peacemaker @ 12:57 am: Žurnālistika, /lamuvārds/

Man patiešām patīk paša izvēlētais darbības virziens. Pagaidām vēl no rakstīšanas gūstu lielu kaifu un arī pārējās ar to saistītās lietas papildina gūstamo sajūtu gammu - informācijas izdabūšana no cilvēkiem caur paziņu-paziņu-paziņām, "strādāšana" mājās u.t.t. Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka Latvijas "plašsaziņas līdzekļiem" un iedzīvotājiem kopumā vēl ir tāls ceļš ejams līdz Rietumvalstu līmenim masu mediju jomā. Ok, mana tiešā pieredze aprobežojas ar kādiem 4-5 preses izdevumiem + vēl daži diezgan sīki iepazīti pēc nostāstiem, tomēr zināmas sakarības novēroju.

Tā, piemēram, šodien atnāca meils no "Escapist" ar viņu izdarītajiem labojumiem manā rakstā, kas pie tam glīti bija tekstā nokomentēti. Loģiski? Jā. Bet ne Latvijā. Jau atkal: nevaru spriest par visām avīzēm/žurnāliem, bet līdz šim manā pieredzē neviens nav kaut ko tādu izdarījis. Lielākoties pēc raksta nosūtīšanas tas pazūd miglā līdz pat publicēšanas brīdim - labākajā gadījumā pasakot: "Ok, mums der!" Un pēc tam, atverot žurnālu, redzi, ka bez izmaiņām nav iztikts. Nē, man nav iebildumu pret izmaiņām. Gluži otrādi: bieži vien pats esmu prasījis, lai personas no malas tekstu izrediģē/noīsina, kas man pēc vairākkārtējas labošanas/pārrakstīšanas ir ļoti grūti - viss teksts ir zināms no galvas un ir sarežģīti izrauties no tā apburtā loka, kurā esmu skraidījis attiecīgā teksta rakstīšanas brīdī. Lai arī redzu, ka kaut kas tur nav kā vajag, visi labošanas mēģinājumi mēdz apstāties pie viena no sākotnējiem variantiem. Thinking outside the box n stuff.

Protams, par rediģēšanas kvalitāti ir atsevišķs stāsts. Kāpēc es vēlos redzēt redaktoru izdarītos labojumus? Jo viņi lielākoties tos izdara savā stilā, lietojot vārdus vai frāzes, kurām es nebūtu pieskāries pat ar garu jo garu mietu. Un ir nepatīkami redzēt savu vārdu vai pseidonīmu zem teksta, kurš rakstīts vvz kādā stilu mikslī. "The Escapist" gadījumā visas pārmainītās frāzes/teikumi (pārsteidzoši maz, ņemot vērā to, ka angļu valodā neko nopietnu nebiju rakstījis jau vairāk kā gadu - tāpat kā gramatikas kļūdu, kas mani pārsteidza vēl vairāk) bija ne vien īsti vietā - t.i., tajos fragmentos, kas man pašam šķita neizdevušies, bet arī +/- tādi, kādus es būtu rakstījis, ja spētu aizdomāties līdz tiem. Protams, tas ir profesionalitātes jautājums. Latvijā nav daudz žurnālu, kuros būtu atsevišķs satura redaktors (t.i., līdzās korektoram un nodaļas redaktoram), tāpēc viņa pienākumus parasti pilda kāds cits - protams, ne tuvu tik kvalitatīvi kā tajā specializējušies cilvēki. Taču, ja pirms publicēšanas būtu saņemti raksta labojumi un/vai piebildes par redaktoru neapmierinošajām vietām, es tās ar lielāko prieku būtu pārrakstījis, būdams nolāpīts perfekcionists šādās lietās. Tiesa, daudziem žurnāliem un, jo īpaši, laikrakstiem nav tik daudz laika, ko veltīt šādai tekstu apmaiņai ar autoriem. Bet būtu patīkami ieviest tādu tradīciju.

Tāpat kā atgriezenisko saiti ar rakstu autoriem vispār. Jau atkal ņemot par piemēru "The Escapist" (jā, es vienkārši esmu sasodīti sahaipojies par to), kopš dienas, kad aizsūtīju raksta pieteikumu (pirms 2-3 nedēļām) līdz šai dienai esmu saņēmis, iirc, 6 vai 7 meilus no dažādiem tur iesaistītajiem cilvēkiem, kas vai nu atgādināja par tuvojošos deadlainu, vai arī atbildēja uz dažiem jautājumiem, vai arī vienkārši atsūtīja pieklājības vēstules. Un, ja meils beidzas ar "I'm sure it will be an entertaining read" vai "I"m really looking forward to your piece", kas gan ir tikai pieklājības frāzes, tomēr dod lielisku papildus motivāciju (come on, es taču nedrīkstu pievilt random svešiniekus!), pie viena palielinot drošību, ka gabals vispār tiks saņemts un nosūtīts laikā un ļauj arī žurnāla veidotājiem jau laikus saprast, ar ko viņi var rēķināties.

Bet Latvijas situāciju lielā mērā nosaka "aritmētiskā vidējā" Jāņa Bērziņa attieksme pret masu medijiem. Protams, visus nevar iebāzt vienā maisā un cerēt, ka nekas nelīdīs no tā ārā, bet, tomēr, brīžiem situācija mani pārsteidz (tiesa, visticamāk manas nepieredzētības dēļ). Jau DS lekcijās pieminētais, ka Baltijā cilvēki pat nespēj iedomāties, cik liela vara piemīt presei un televīzijai un izturas tā, it kā plašsaziņas līdzekļu uzdevums būtu izplatīt tikai labas ziņas (kā gadījumā ar nesen izremontētu zooloģisko dārzu, kura direktors "Baltic Times" ar labsirdīgu smaidu stāstīja, cik sūdīgos apstākļos dzīvnieki ir turēti - ieskaitot tādus, kas vēl aizvien dzīvoja tādos pašos būros kā pirms remonta - un kā viņiem ir bijuši vairāki drošības gļuki, kā rezultātā dzīvnieki ir izlauzušies no būriem). Vēl aizvien svaigā atmiņā ir TTP pārstāves zvans ar lūgumu, nē, pavēli, lai nosaucu konduktorus, kas tik nelabvēlīgi ir izteikušies par vadību. Come on! Sačakarēt attiecības ar presi būtu pēdējais, ko sev atļautos pat ierindas Lielbritānijas darbinieks. Vai tagad, rakstot par E3, viens no gauži retajiem izstādes apmeklētājiem pirms atbildēt uz jautājumiem pieprasīja, lai pastāstu, kas es tāds esmu. Ok, arī es pats vēlētos šo to zināt par cilvēku, kurš par mani varētu rakstīt - bet jautājumus uzdotu aplinku ceļā vai arī jūzotu DA POWER OF DA GOOGLE! Vai tā paša YuN uzbrauciens, ka nelietoju pietiekami krutu teksta apstrādes programmu, jo viņa dators .doc (vai tas bija .rtf?) failus nevarēja atvērt. Sorry, bet .txt vai jebkāds cits ūber1337 formāts tomēr nav iekārtojis sev standarta lomu.

Bet, no otras puses, tieši tas ir interesanti. Un svarīgi arī abām pusēm strādāt pie savstarpējas izpratnes. Iepriekš rakstītais ļoti iespējams izklausījās pēc "I'M DA UBER JOURNALIST, NOW ANSWER MY QUESTIONS WITHOUT ASKING YOURS!!!!!!11" Tā nav. Vismaz ne pilnībā. Ne velti, sazinoties ar potenciālajiem informācijas avotiem, es viņus allaž mudinu uzdot sevi interesējošus jautājumus par mani, rakstu vai manis pārstāvēto laikrakstu/žurnālu. Bet būtu labi, ja tas notiktu puslīdz civilizētā manierē - kā es allaž cenšos izturēties šādos brīžos. Bet tas jau atkal laikam ir "me>you" sindroms.

Līdzīgi kā pirmdien "Dadzī" (jap, tirāde turpinās). Man bija uzdots izķidāt visu žurnāla literāro daļu "no jauniešu viedokļa". Jā, viens cilvēks var bez īpašām problēmām pārstāvēt visus 20 or smth % Latvijas iedzīvotāju. Pie tam es, kurš pārliecinoši lielāko dzīves daļu ir pavadījis 400 iedzīvotāju lieluma ciematiņā. Un ir hvz kādu tautību sajaukums. Bet es centos. Pirmkārt, aizrādot par bezjēdzīgajiem ievadiem, kas neko nedod klāt saturam. Otrkārt, runājot par nepieciešamību rakstos ieturēt konkrētu fokusu, nevis izplūst dažnedažādās tirādēs par 50 topikiem - kamon, cilvēki mēdz lasīt "Dadzi" tramvajā, pie brokastu galda un atejā, kur autora krutajam domu gājienam ir pagrūti izsekot. Un, protams, nespēju iztikt bez aizrādījuma, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc žurnālam ir vecišķuma aura, ir viņu propagandētā politika: izteikti konservatīvs patriotisms (tas, un vēl raksti, kuros ir runāts par brīnumainajiem zvēriem MP3 un OGG). Ok, cilvēki ON DA INTERNET ir atsevišķa suga, bet, cik esmu runājis ar +/- sava vecuma cilvēkiem, ne gluži visi balsos par "Visu Latvijai!", sapņo par dekolonizāciju un izolacionismu.

"Liberālisms ir sērga, kas pārņēmusi mūsdienu pasauli!" Lūk, atbilde.

:(

Jā, un tam sekojošs pusstundu garš stāstījums par to, kāpēc homoseksuāli cilvēki ir dabas kļūda un viņus vajadzētu kaut kur ieslodzīt. Tirādes laikā Šļūka diezgan acīmredzami atmeta ar roku redaktora stāstījumam un aizlaidās, bet man nācās palikt - galu galā pats biju to iesācis. Ir jau protams interesanti uzzināt, ka Pasaules Veselības organizācija ir žīdmasonu apvienība, kas neko nejēdz no medicīnas (atšķirībā no paša runātāja) un tikai uzklausa Sorosa pavēles. Tāpat kā to, ka homoseksuālisti, atklājot savu orientāciju, bieži iekrīt depresijā galvenokārt tāpēc, ka saprot savu samaitātību un nolemtību. Nevis tādēļ, ka viņiem nāksies to slēpt, lai cilvēki uz ielas nerādītu ar pirkstiem un nesačukstētos aiz muguras. Vai tādēļ, ka preses iespaidā arī viņiem ir radusies pārliecība, ka viendzimuma attiecības patiešām ir kaut kas izcili pretīgs un teh dabas kļūda.

Jā, bet man "Diena" taču ir izskalojusi smadzenes (c) A. L.

Jāatzīst, ka es patiešām cienu mūsu glavreda erudīciju un saprātu - līdz brīdim, kad runa neaiziet par kādu no viņa iemīļotajiem tematiem.

Bah, šitais bija gari.