te

peacemaker @ 12:03 am: īsas pamācības dzīvnieku ķeršanā
Pārējos dzīvniekus ķerstīt bija krietni vieglāk. Cūkas, ja arī izspruka (bet tas notika reti, jo viņas tam bija par slinku), parasti, panikā rukšķēdamas, šaudījās šurpu-turpu turpat pie kūts durvīm, tā ka atlika tikai uzkrist viņām virsū un cerēt, ka ar tavu svaru pietiks, lai apturētu.

Ar trušiem bija tīrā izklaide - tie nez kāpēc parasti izspruka vēlu vakaros - tad nu mēs ar brāli līdām zem upeņu/jāņogu/ērkšķogu krūmiem, lai ķertu tos rokā. Tad nu naksnīgajā gaisā skanēja mūsu smiekli un izsaucieni, kamēr mēģinājām tos vispirms atrast (jo bija tumšs un truši, maitas, nefluoriscē), bet tad arī noķert, pirms viņi aizlec uz cita krūma apakšu.

Vistām pietika iebērt ēdamo un pasaukt mājās. Tās tad aizmirsa visas citas darīšanas un kladzinādamas skrēja vakariņot. Parasti ārā palika tikai viena-divas vistas un gailis. Kādu laiku pret gaiļiem man bija liels respekts, jo viens mani bija bērnībā diezgan kārtīgi izpēris, taču tad atklāju, ka viņi, tāpat kā cilvēki, frontāla uzbrukuma gadījumā zaudē visas drosmes pazīmes.

Zosis mani parasti kaitināja, jo mātītes nekādi nevarēja trāpīt vārtiņos un visu laiku skrēja tiem garām, liekot man mesties apkārt un dzīt no otras puses, bet tēviņi šņākdami un izstieptu kaklu metās uzbrukumā. Ar tiem galā tikt bija viegli - paņem aiz garā kakla un aizmet dažas pēdas tālāk - taču viņi allaž devās jaunā triecienā. Tāpēc tur parasti vajadzēja kādu palīgu. Viens dzina no vienas puses un cīnījās ar zostēviņiem, bet otrs mēģināja piedabūt mātītes skriet vajadzīgajā virzienā.

Govis mums gan bija tikai īsu brīdi, taču, kad kopīgajās gana gaitās ar draugu (kas arī bija ļoti reti, jo ar to parasti noņēmās viņa māte), sapratu, ka govslopi droši vien ir garlaicīgākie radījumi uz šīs zemes. Moldovā tās vakaros pašas iet uz mājām. Izej pasēdēt uz sliekšņa un pagrauzt saulespuķu sēklas, un dzirdi zvaniņu šķindoņu. Pagriezies pret ielu - tur jau tās iet, bet gana nav pat tuvumā.

Lai gan mans vectēvs bija ciema čabans, par aitu ķeršanas īpatnībām neko daudz nezinu - saistībā ar tām man ir pāris citi stāsti. Tāpat kā par ēzeļiem, ar kuriem pašam arī nav nācies noņemties. Un vispār, es nezinu, kāpēc par to visu sagribējās rakstīt. Laikam tāpēc, ka ar dzīvniekiem vienmēr esmu juties brīvāks kā ar cilvēkiem. Viņus mīlēt ir vieglāk.