Atmiņā uzausa pirms gadiem 7-12 vairākkārt pieredzēta aina, kad mūsu parasti labsirdīgo suni Džeku pārņēma pamatinstinkts, un viņš caurām naktīm smilkstēdams skraidīja apkārt būdai un raustīja ķēdi, alkdams skriet pasaulē un darīt savu darāmo. Reizēm tas izdevās - tad Džeks ar priecīgu rējienu taisnā ceļā metās uz tuvējā meža pusi (vienreiz gan viņu aizkavēja ganīties izlaistās vistas - tās pēc tam visu vasaru dabūja nostaigāt pusplikas). Un es skrēju viņam pakaļ.
Tolaik mūsu lauku no meža šķīra dažus simtus metru plata pļava, pāri kurai tad es arī bizoju: klupdams un krizdams, pārlekdams lielākiem akmeņiem un paliekdamies zem lazdas zariem. Protams, ar suni sacensties nevarēju, kaut viņš skrēja līču loču, ik pēc brītiņa apstādamies, lai apostītu un apčurātu kādu zāles ceru. Tomēr tas ļāva noturēt Džeku pieņemamā attālumā un neatmest ķeršanai ar roku. Kā tu griezīsies apkārt un iesi mājās, ja mērķis ir tepat, rokas stiepiena attālumā?
Mežā gāja krietni grūtāk. Džeks bija mazs un veikls - kā ruda bulta šaudījās starp eglēm un bērziem, te pazuzdams skatienam, te atkal parādīdamies. Viņa zigzagiem izsekot nespēju, tāpēc drāzos vien pa aptuveni vidējo trajektoriju, cerībā, ka nekur tālu viņš taču nebūs pazudis. Tad viņš atkal parādījās, un es pieliku soli, kaut sirds jau tā sitās ātrāk kā nupat noķertam trusim.
Par laimi, Džekam skriešana vienmēr apnika pirmajam. Tad viņš sāka rotaļāties - pagaidīja pie kāda koka, kamēr elsodams pielumpačošu klāt, tad aizskrēja pie kāda cita un, asti luncinādams, skatījās manī savām lielajām acīm. Beidzot viņš apžēlojās un ļāva sevi paņemt rokās un nest uz mājām. Atpakaļceļš parasti bija daudzkārt ilgāks kā turpceļš - kustīgu suni grūti kārtīgi saņemt rokās un vēl grūtāk noturēt, ja viņš tā vien tiecas izlocīt galvu un nolaizīt tev muti, aplaimojot ar astoņus gadus neatsvaidzinātu elpu - da i viņš pats nebija nekāds vieglais desmitgadīga zēna rokām. Tomēr ar biežāku vai retāku piesēšanos galā allaž tikām.
Reizēm vakaros, kad vecāki strīdējās pārāk skaļi, mēdzu izlavīties no mājas un ielīst Džeka būdā vai pasēdēt uz tās. Viņš parasti iekārtojās man blakus, un mēs abi tad skatījāmies uz mežu un domājām par neaizsniedzamo brīvību.
Viņš nomira pirms četriem gadiem tieši Ziemassvētku vakarā. Tēvs, ne vārda nesacīdams, viņu apglabāja tīruma galā pie ievas, tad ienāca mājās, norūca: "Džek podoh. Toļko što zakapal jevo u čeremuhi," apsēdās savā vietā pie galda un atvēra avīzi, lai es neredzētu, cik ļoti tas viņam sāp.
Cita suņa mums tā arī nav bijis.