te

peacemaker @ 12:54 am:
Sargs jau sen kā bija pazudis skatienam, bet viņa soļi - noslāpuši garajā gaitenī un apmaldījušies starp restēm, kad Billijs uzdrošinājās atkāpties no kameras durvīm. Cietums bija izslavēts kā drošākā vieta valstī, un viņš zināja, ka tas nav velti. Pie Billija nedrīkstēja atrasties pat galda piederumi un lieki drēbes gabali, tāpēc viņš baidījās pat iedomāties, kas notiktu, ja sargs atrastu kamerā paslēpto raķeti. Labāk lieku reizi pārmērīt pirms griešanas. Pārāk daudz kas bija likts uz kārts.

Nometies uz vēdera, Billijs pastiepa roku zem gultas un centās sataustīt raķeti. Turpat vien tā bija. Viņš sajuta pirkstus pārslīdam sausajam papīram un sejā nevilšus uzausa smaids. Šovakar viņš to pabeigs. Vēl dažas stundas uzcītīga darba un - aiziet debesīs!..

Istabiņas vidū viņš izvilka vispirms vienu, tad otru kameras sānu, tad sprauslu un beidzot arī raķetes purngalu, kas pat vienatnē tā vien tiecās pacelties pie zvaigznēm un lidot bezgaisa telpā līdz ar komētām un asteroīdiem, un planētām, un priekšteču atlūzām. Brīdi Billijs klusēdams to aplūkoja. Daudzus mēnešus viņš bibliotēkā bija pa vienai vien zadzis izraudzītās grāmatas lapas un atkal līmējis tās kopā, liecis un locījis, un atkal taisnojis. Daudzreiz kārtība šķita neglābjami sajukusi, un daudzreiz viņš bija gribējis tam atmest ar roku. Bet tad atkal ierunājās sirdsapziņa, un viņš ķērās pie darba līdz lapas visas bija savās vietās, un atlika tikai savienot sākumu ar vidu un vidu ar beigām.

Tas bija svinīgs brīdis, un Billijs ilgi nevarēja piecelties, lai pieķertos darbam. Taču atlika paņemt rokā pirmo lapu, kā darbam pieradinātie pirksti paši no sevis sataustīja vajadzīgos iespiedumus un izcilņus un teju automātiski darīja, kas darāms. Pēc brīža Billijs jau sāka klusu dungot, bet vēl pēc brīža apklusa, pilnībā pazudis darbā.

Kad viņš nākamo reizi pacēla galvu, raķete jau stāvēja viņa priekšā visā savā cildenumā. Uzreiz bija skaidrs, ka tā ir radīta debesīm, ne zemei. Raķete bija kā lēcienam sagatavojies tīģeris, kuram pieplakšana zemei ir tikai negribēts, bet nepieciešams pagaidu stāvoklis. Pat burti uz papīra šķita piebrieduši darba gaidās. Viss bija gatavs. Atlika tikai sagaidīt pilotu.

Šoreiz Billijs nevilcinājās. Viņš bija cieties pārāk ilgi, tāpēc tagad kā kaisles nomocīts mīļākais ienira zem raķetes un iekārtojās sev paredzētajā vietā.

Raķete iešņācās, iekrācās, un trīcēdama un drebēdama sāka celties gaisā. Kādu brīdi kameras sienas un griesti dejoja kopā ar to, bet drīz vien tie vairs nevarēja izturēt drudžaino ritmu un sabruka, vairs tikai ar acīm pavadīdami raķeti, kas jau pazuda naksnīgajās debesīs. Vien papīra čaukstoņas pavadīta tā traucās cauri troposfērai, stratosfērai un mezosfērai, ar katru mirkli uzņemot arvien lielāku ātrumu, arvien vairāk attālinoties no zemes un cietuma - savām skumjajām mājām. Tā vienu pēc otras apsteidza Cassini, Dawn, Pioneer 11, Voyager 2 un tad arī Voyager 1, pametot aiz sevis pēdējās liecības par cilvēci un tās atjautu. Raķete slīdēja garām svešām zvaigznēm ar neparastām planētām un brīnumainiem kosmosa objektiem bez nosaukuma, bet Billijs sasprindzinātu seju to turpināja stūrēt aizvien tālāk un tālāk, un tālāk, un tālāk, aizmirsis par savu pagātni, nemaz neiedomādamies par nākotni un nedzirdēdams ne pamazām tuvojošos atslēgu žvadzoņu, ne to skrapstoņu slēdzenē, ne durvju čīkstoņu, ne sarga soļus...