Fuck u.
Tā kā esmu kārtējā bedrē un nevaru piespiest sevi nodarboties ar stuff'u, ko man vajadzētu darīt, bet tā vietā nositu laiku, lasīdams neinteresējošus saitus, leimi trešo reizi pārrakstot kārtējo ūberrevolucionāro un ūberkruto gabalu, cerībā beidzot iegūt to fīlingu, ko vēlos - un apvienot to ar gana gudru domu, baudāmu struktūru un sižetu, vienkārši pārdrukāšu 8. klases (iirc) sacerējumu, kurš bija pārmaiņu punkts no nedaudz dīvainiem gabaliem uz vienkārši tizliem. Man bija 13 gadi - tāpēc fuck off.
Uzdevums: ir dots zīmējums, kur kaut kāds puisis rāpjas pa zaru pēc putna ligzdas or smth. Tipa, kaut kas par to jāuzraksta. Saglabāts oriģinālais rakstības stils, gramatika u.t.t.
========================================
Gēnijs
Padebess ir noklājusies draudīgām smadzenēm. Gaisā ir spiedīgs asiņu smārds. Šķiet, ka visa pasaule pēc brītiņa nonāks debesu inkvizīcijas varā. Bet cerība mirst pēdējā.
Iekārtojis ērtu ligzdu pa zaru uz vienas kājas lēkā Ģēnijs. Viņš ir mazs spalvu kamols, kuram vairāk par visu garšo smadzenes. Protams, ka cilvēku, bet ļaunākajā gadījumā viņam nav iebildumu pret citām. Tagad viņš ar prieku vēro debesis. Ģēnijs vairs nespēj nociesties un tālab viņš arī negrib aizlēkt uz ligzdas malu un tur nokārtot savas vajadzības. Jāgaida lietus.
Piepeši atskan neiedomājama rūkoņa un Ģēnijs savā priekšā redz smadzeņu gabaliņus. Vai tad ir iespējams atteikties, ja tiek piedāvāts tāds gardums. Viņš palēc uz priekšu, uzknābj gabalu, palec, uzknābj. Bet aizrāvies savā svētlaimē Ģēnijs ieskrien kokā. Pirmajā brīdī viņš apmulst, bet pēc pāris minūtēm atgūstās. Un tad... Jūs neticēsiet, bet tā ir taisnība. Ģēnijs ierauga veselu līķi (cilvēka protams), kuram ir izdarīta galvaskausa trepanācija, bet smadzenes ir palikušas.
Tajā brīdī kaut kas nožvadz un parādās Ģēnija vecākais brālis Šiva. Viņš ieknābj Ģēnijam, tā liekot noprast, ka mielošanās jābeidz. Ģēnijs ar nopūtu to arī dara. Šiva saka: "Nomierinies brālīti. Redzi - tuvojas svētlaimes brīdis - asiņu lietus. No drošiem avotiem man zināms, ka ir iespējams izraisīt arī smadzeņu krusu, bet Radītājam, lai to izdarītu vajag smadzenes. Tu spēsi tās sagādāt?"
Ģēnijs gandrīz aizrijas ar kārtējo smadzeņu porciju un pēc ilgas kāsēšanas saka: "Protams, manu dārgo brāli. Turklāt visaugstākās kvalitātes."
Šiva aizlido, bet Ģēnijs paliek ar savu uzdevumu vienatnē. Viņš aizlido līdz ligzdai un, tajā iesēdies, sāk domāt. Tad viņam rodas idejas, kas ir visu laiku ģeniālākā doma, kā dabūt smadzenes.
Ģēnijs iesēžās ligzdā un sāk ķērkt. Viņš ķērc, līdz beidzot kāds zēniņš pienāk un rāpjas stumbru augšup. Šis zēns uzkāpj uz zara un pasttiepj roku, ipevāktu ligzdu, kur, viņaprāt, ir olas. Bet pēkšņi zars neiztur un zēns gāžas ar galvu uz leju. Tad galvaskauss neiztur un smadzenes izgāžas ārā. Zāle paliek mitra un smadzenes piebirst ar zemi.
Ģēnijs nolido lejā un sāk baroties. Pēc kādām desmit minūtēm viņš atgūstas un pamana, ka galvaskauss ir tukšs. Ģēnijs aizlido līdz ezeram paņem knābī ūdeni un lido atpakaļ pie nelaiķa. Tad ielej ūdeni iekšā; un tā līdz galvaskauss kļūst pilns. Tad nodārd pērkons, un Radītājs pievāc galvaskausu pie sevis. Kopš tās dienas tad lietus sastāv no ūdens. Diemžēl.
Ģēnijs sev nekad nespēja piedot to, ka biju pieļāvis sava mūža lielāko kļūdu un tāpēc izdarīja pašnāvību - beidza ēst smadzenes.
========================================
Pārsteidzoši pozitīvā skolotājas un klasesbiedru reakcija bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es turpināju 'izpausties' līdzīgā stilā turpmākos pāris gadus, radot gabalus par fekālijām, meža dīvainīšiem un robotu pavāriem, un vienlaikus iemanoties tur iepīt seksuālas divdomības (kas man tolaik likās ļoti viltīgas un nemanāmas - tagad... well, nē), Lenona dziesmu tekstus, krutas ateistiskas idejas, frāzes latīņu valodā un lētus Vonnegūta atdarinājumus.
Cik lielu ceļu esmu nogājis?