Kr4, turpmāk viss par 'Bunkuru' būs atrodams īpaši izveidotajā blogā: http://klab.lv/community/bunkurs . Tad nu ejiet tur.
Tikmēr varu turpināt muldēt par savu stuff'u, neskatoties uz to, ka rīt jāceļas pusē septiņos, lai steigtos uz ekonomikas politikas lekciju. Kura sux. Mani allaž ir kaitinājusi lekciju lasīšanas sistēma, kurā tiek uzlikts slaids ar obligāti norakstāmu teksta blāķi, kuram fonā pasniedzējs skaidro tur redzamo, kā arī vēršas pie auditorijas ar jautājumiem un nav diez ko apmierināts, ja nedzird atbildi. Kamēr visi acis pārgriezuši steidz pārdrukāt uz slaida ar sīkiem burtiņiem uzrakstītās rindiņas. Loģika.
Bet, tā kā neko ģeļnoje neesmu šodien uzrakstījis, neskaitot n-tos meilus, tas ir jākompensē. Esmu apmāts, ja tā labpatīk.
Bet ne par to ir runa. Nedēļās nogalē biju "laukos" (t.i., pie vecākiem - vienlaikus tās manā leksikā ir "mājas" un "lauki" - go figure), kur, gribot negribot, pastāvīgi cauri apziņai lēnā solī caur slīdēja agrākas vai vēlākas bērnības atmiņas. Kā nekā līdz 15 gadu vecumam gandrīz visu laiku tur nodzīvoju.
Pirmās atmiņas. Bezgalīga sēdēšana mājās, spēlējoties ar plastmasas zaldātiņiem, kurus brālis bija nopircis pusotru kilometru attālajā kinoteātrī, kas gadu gaitā ir pārtapis par čigānu taboru. Fonā skan mūžīgi ieslēgtais MTV ar Maiklu Džeksonu, Madonnu un reperiem, kurus tikai svētdienās nomaina Super RTL (mēs tolaik dzīvojām daudzdzīvokļu mājā, kurai bija kopējā satelītantena - to grozīja noteiktā kārtībā pēc īpaša grafika tā, ka katru brīdi varēja redzēt tikai vienu kanālu). Dienas vienatnē. Bērnudārzā negāju, jo pēc pirmās nedēļas sacēlu traci, ka tur baro ar sīpolmaizītēm. Vecāku liberālisma izlutināts. MTV, grāmatas, logs, pa kuru redzamas puķu dobes un smilšu kaste, kurā eju spēlēties, kad vecāki atgriežas mājās no darba vai brālis no skolas. Dažreiz sēžu pie vecāsmātes blakus podjezdā. Viņa dzīvo pie tēva dvīņubrāļa, kopš mans tēvs apprecēja nelatvieti. Tas sarūgtināja vecomāti tik ļoti, ka viņa pat neieradās uz kāzām. Pēc pāris gadiem arī viņa dvīņubrālis apprecēja nelatvieti. Tad viņa bija jau pieradusi pie domas, ka ne visi ir tikpat patriotiski.
Vecāsmātes istabā nedaudz ož pēc vecuma, bet to nomāc grāmatu un žāvētu ābolu smarža. Viņa bieži gatavo rupjmaizes kārtojumu ar brūkleņu ievārījumu, ko vienmēr apēdu ar labpatiku. Atšķirībā no ķirbju ievārījuma. Tā ir izvirtība. Lasīju un pārlasīju vienu un to pašu grāmatu dzeltenīgos vākos. Tur bija tīģeri un Trafalgāras laukums un tā tālāk.
Kad pārcēlāmies uz jaunuzbūvēto Līvānu māju, man bija seši gadi. Audzējām trušus, vistas. Būdā pie ielās sakrautās malkas allaž sēdēja suns, kuram vienaldzīgi paiet garām nebija iespējams. Pārāk draudzīgs. Bet neatvairāms. Tad vecāmāte salauza kāju. Ārstēšanās. Dzīve ratiņos. Pēc stundām eju pie viņas un sēžu, klausīdamies par Malienā pavadīto bērnību. Reizēm aiznesu kādu grāmatu - Jaunsudrabiņu vai kādu citu latviešu rakstnieku. Reiz iedevu Bredberija "Pieneņu Vīnu". Patīk. Bet drīz vien prāts sāk aptumšoties - vairs neatpazīst mani, apskaidrības brīžos turpina domāt, ka eju pamatskolā. U.t.t. Mēness tumšā puse. Nespēju izturēt to skatīties un klausīties. Žēluma vilnis mani cenšas pārplēst. Beidzot nāve. Vismaz pieredzēja mazmazbērna piedzimšanu - tieši 3. maijā: arī viņas dzimšanas dienā. Bērēs runā mans fizikas un informātikas pasniedzējs. Uz salokāmā Yamaha sintezatora kaut kāds ūsains puisis spēlē divas drūmas notis. Atkal un atkal. Raudu. Pieeju pie zārka atvadīties. Viņas roka ir auksta. Vasks. Man jānes vainags. Priekšgalā. Eju. Galvā skan Bovija "Supermen". Wtf?
====
Tā iet, ja rakstu divos naktī.
Current Music: Galaxie 500 un Pink Floyd