:
Mana pirmā ilgtermiņa draudzība ārpus tuvākās un tālākās ģimenes sākās piecu gadu vecumā. Es gāju, šķiet, pēc maizes*, kad blakusmājas pagalmā puika man uzsauca: "Eu, uz kurieni tu ej?"
Izbrīnījies par šādu pārmaiņu no parastās kārtības, brīdi padomāju, tad atbildēju: "Pēc maizes," un uzsvaram pašūpoju gaišbrūno auduma maisiņu**.
"Negribi atnākt paspēlēties?"
"Nu... davai!***" Un es izspiedos cauri viņu sētas platajiem, dekoratīvajiem dzelzs vijumiem, un nākamās stundas mēs pavadījām smiltiņās, ceļot un atkal gāžot pašceltos dambjus.****
Nākamos gadus mēs kopā spēlējāmies tik daudz, ka pat viens cits ciema puika domāja mūs par brāļiem esam. Pēc tam raksturi aiznesa katru uz savu pusi (un vismaz es kādu laiku par to vēl uz viņu dusmojos), bet tā ilgā kopīgā mežoniskošanās joprojām iezīmē manu raksturu vairāk par ļoti daudz ko.
Pirmā nopietnā draudzība šai ziņā varbūt pat ir spēcīgāka par pirmo mīlestību, jo laiks kopā ir pavadīts svarīgākā vecumā.
Lai nu kā, pirms kāda laika mēs satikāmies vēlreiz - pirmoreiz pa burtiski padsmit gadiem. Un bija forši. Pilnīgi noteikti no tām minidraudzībām, kuras gribas uzturēt.
* tā domāju tāpēc, ka es parasti viens pats ārā gāju pēc maizes un no līdzīga vecuma labi atceros to sajūtu, kas ir, kad piecgadnieks dodas uz veikalu cauri, viņaprāt, lielam un mežonīgam parkam. tomēr tajā pašā laikā man šķiet, ka viņa mājai tuvojos no otras puses, kas gan varētu būt vecāku atmiņu uzslāņojums, jo tai ciemata pusē mēs pārcēlamies gadu vēlāk
** parastais maisiņš tas nebija tāpēc, ka viendien tajā ielēca vāvere. es ieslēdzu viņu maisiņā, aizspiezdams ciet augšgalu, bet vāvere nelietīgā kārtā izgrauzās cauri un aizbēga mežā (bet man par to neviens pēc tam neticēja)
*** mēs savā starpā sarunājāmies latviski, lai gan abu (jauktajās) ģimenēs runāja krieviski, un es nebiju gājis bērnudārzā
**** to mēs darījām daudzus gadus, pamīšus spēlējot videospēles, ielas malā kaļot akmeņus sīkākos akmeņos un spēlējot handbolu uz paštaisītiem vārtiem. vēlāk mūsu kopdarbs aizvien lielākā mērā pārtapa viņa individuālā darbā (ķīlējot mopēdu, piemēram), kur mana loma bija dažādu lielākoties patiesu stāstu stāstīšana
US GIRLS
Izbrīnījies par šādu pārmaiņu no parastās kārtības, brīdi padomāju, tad atbildēju: "Pēc maizes," un uzsvaram pašūpoju gaišbrūno auduma maisiņu**.
"Negribi atnākt paspēlēties?"
"Nu... davai!***" Un es izspiedos cauri viņu sētas platajiem, dekoratīvajiem dzelzs vijumiem, un nākamās stundas mēs pavadījām smiltiņās, ceļot un atkal gāžot pašceltos dambjus.****
Nākamos gadus mēs kopā spēlējāmies tik daudz, ka pat viens cits ciema puika domāja mūs par brāļiem esam. Pēc tam raksturi aiznesa katru uz savu pusi (un vismaz es kādu laiku par to vēl uz viņu dusmojos), bet tā ilgā kopīgā mežoniskošanās joprojām iezīmē manu raksturu vairāk par ļoti daudz ko.
Pirmā nopietnā draudzība šai ziņā varbūt pat ir spēcīgāka par pirmo mīlestību, jo laiks kopā ir pavadīts svarīgākā vecumā.
Lai nu kā, pirms kāda laika mēs satikāmies vēlreiz - pirmoreiz pa burtiski padsmit gadiem. Un bija forši. Pilnīgi noteikti no tām minidraudzībām, kuras gribas uzturēt.
* tā domāju tāpēc, ka es parasti viens pats ārā gāju pēc maizes un no līdzīga vecuma labi atceros to sajūtu, kas ir, kad piecgadnieks dodas uz veikalu cauri, viņaprāt, lielam un mežonīgam parkam. tomēr tajā pašā laikā man šķiet, ka viņa mājai tuvojos no otras puses, kas gan varētu būt vecāku atmiņu uzslāņojums, jo tai ciemata pusē mēs pārcēlamies gadu vēlāk
** parastais maisiņš tas nebija tāpēc, ka viendien tajā ielēca vāvere. es ieslēdzu viņu maisiņā, aizspiezdams ciet augšgalu, bet vāvere nelietīgā kārtā izgrauzās cauri un aizbēga mežā (bet man par to neviens pēc tam neticēja)
*** mēs savā starpā sarunājāmies latviski, lai gan abu (jauktajās) ģimenēs runāja krieviski, un es nebiju gājis bērnudārzā
**** to mēs darījām daudzus gadus, pamīšus spēlējot videospēles, ielas malā kaļot akmeņus sīkākos akmeņos un spēlējot handbolu uz paštaisītiem vārtiem. vēlāk mūsu kopdarbs aizvien lielākā mērā pārtapa viņa individuālā darbā (ķīlējot mopēdu, piemēram), kur mana loma bija dažādu lielākoties patiesu stāstu stāstīšana
US GIRLS