: par jaunu mūziku
Reti sanāk atrast jaunu grupu vai albumu, kas var pāraugt apsēstībā. Bet vēl krietni retāk gadās viņus klausīties arī vēlāk, pēc dažiem mēnešiem vai gadiem, kad sākotnējā apmātība jau sen ir pazudusi, bet dziesmas ir kļuvušas iekšēji banālas - domās un balsī tik bieži esmu dziedājis tām līdzi, ka neko jaunu tās vairs nevar man pateikt. Vēl sliktāk, ikvienu noti pavada atmiņas, un atmiņām nav vietas ikdienas ritmā, tās izplēš melnus caurumus mūsu minūtēs un stundās, tāpēc ir pakļaujamas tai pašai kontrolei, kas nosaka visu pārējo dzīvi.
Bet tā ir tikai viena puse. Ja lieku savam pleijerim šaflēt visu tajā ielikto mūziku, vienmēr izlec kāda dziesma, kuru pārklausījos 20xx. gadā, bet tagad vairs negribu ne dzirdēt; nē, es nekaunos, taču tā ir pagātnes ēna, kuras ikviena skaņa izsmej manu iedomu, ka esmu mainījies, varbūt pat uzlabojies. Atceries šo atskaņu, kas bija šķitusi muļķīga no paša sākuma, bet kādreiz grupai to piedevi ar labvēlīgu smaidu? Vot, tagad tā atgriežas visā savā tizlumā, griežas ausīs un nomāc visu pārējo, visvairāk tieši tāpēc, ka reiz tev nebija pret to iebildumu, un tu joprojām esi atstājis grupu savā pleijerī. Ir grūti neatstumt lietas, kas atgādina par paša nepilnīgumu.
Un vēl: jaunas mūzikas klausīšanās patiešām ir kā sev nezināmas pasaules atklāšana, un ne tikai tāpēc, ka tu pirmoreiz esi izdzirdējis šo rifu vai sākumpantu, bet arī tālab, ka tos kāds ir radījis. Lai cik apzināti vai neapzināti tas noticis, tu vari mēģināt viņus sajust vai pat saprast dziesmas trīs minūtēs - ne vien autora sakāmo, bet visu viņa un pārējo grupas dalībnieku būtību, kas stāstos slēpjas aiz pārāk daudziem pastarpinātības un samākslotības aizsegiem, bet mūzikā sāpīgi vai patīkami pulsē gandrīz ārpus ādas. Protams, lai gan ikviena cilvēka sajušana un saprašana ir reibinošs piedzīvojums, tam atvēlamais laiks ir ierobežots, tāpēc tu iepazīsti cilvēkus, kuriem gribētu pietuvināties, vai varbūt kuru vidū tu reiz būtu priecājies ieraudzīt sevi - tādu kā savu iedomāto atspulgu mūzikā. Tā tev parādās noteikts mūzikas stilu un skaņu kopums, kurā aizvien retāk ielaužas kaut kas pavisam svešs un varbūt pat draudīgs, par ko gribas stāstīt ne vien paziņām, bet arī svešiniekiem - jauns pasaules redzējums, kura atspīdums izgaismo arī tevi gan kā blakusstāvētāju, gan varbūt atklājēju vismaz savai mazajai nezinātāju grupai.
Bet arī tad atkal pienāk brīdis, kad iedziļināšanās viņu mūzikā vairs nesniedz agrāko baudu vai jaunatklājumu garšu, tas ir tikai apstiprinājums iepriekš nojaustajām patiesībām vai pat vilšanās, jo sākumā manītā dzirkstele ir izrādījusies nejaušība, vai varbūt acu māns. Tad ir laiks jauniem meklējumiem un plejlistes atjaunināšanai, kas sākumā varbūt rada līdzīgu vainas apziņu kā drauga piemiršana, taču laiks izdzēš arī to, un tu klausies atkal jaunā mēģinājumā uzkliegt pasaulei vai izstāstīt sevi. Protams, arī tas reiz beigsies, bet tagad vēl ir tikai sākums, un tā gandrīz vienmēr taču ir patīkamākā daļa, vai ne?
Shovels and Rope - Ohio
Reti sanāk atrast jaunu grupu vai albumu, kas var pāraugt apsēstībā. Bet vēl krietni retāk gadās viņus klausīties arī vēlāk, pēc dažiem mēnešiem vai gadiem, kad sākotnējā apmātība jau sen ir pazudusi, bet dziesmas ir kļuvušas iekšēji banālas - domās un balsī tik bieži esmu dziedājis tām līdzi, ka neko jaunu tās vairs nevar man pateikt. Vēl sliktāk, ikvienu noti pavada atmiņas, un atmiņām nav vietas ikdienas ritmā, tās izplēš melnus caurumus mūsu minūtēs un stundās, tāpēc ir pakļaujamas tai pašai kontrolei, kas nosaka visu pārējo dzīvi.
Bet tā ir tikai viena puse. Ja lieku savam pleijerim šaflēt visu tajā ielikto mūziku, vienmēr izlec kāda dziesma, kuru pārklausījos 20xx. gadā, bet tagad vairs negribu ne dzirdēt; nē, es nekaunos, taču tā ir pagātnes ēna, kuras ikviena skaņa izsmej manu iedomu, ka esmu mainījies, varbūt pat uzlabojies. Atceries šo atskaņu, kas bija šķitusi muļķīga no paša sākuma, bet kādreiz grupai to piedevi ar labvēlīgu smaidu? Vot, tagad tā atgriežas visā savā tizlumā, griežas ausīs un nomāc visu pārējo, visvairāk tieši tāpēc, ka reiz tev nebija pret to iebildumu, un tu joprojām esi atstājis grupu savā pleijerī. Ir grūti neatstumt lietas, kas atgādina par paša nepilnīgumu.
Un vēl: jaunas mūzikas klausīšanās patiešām ir kā sev nezināmas pasaules atklāšana, un ne tikai tāpēc, ka tu pirmoreiz esi izdzirdējis šo rifu vai sākumpantu, bet arī tālab, ka tos kāds ir radījis. Lai cik apzināti vai neapzināti tas noticis, tu vari mēģināt viņus sajust vai pat saprast dziesmas trīs minūtēs - ne vien autora sakāmo, bet visu viņa un pārējo grupas dalībnieku būtību, kas stāstos slēpjas aiz pārāk daudziem pastarpinātības un samākslotības aizsegiem, bet mūzikā sāpīgi vai patīkami pulsē gandrīz ārpus ādas. Protams, lai gan ikviena cilvēka sajušana un saprašana ir reibinošs piedzīvojums, tam atvēlamais laiks ir ierobežots, tāpēc tu iepazīsti cilvēkus, kuriem gribētu pietuvināties, vai varbūt kuru vidū tu reiz būtu priecājies ieraudzīt sevi - tādu kā savu iedomāto atspulgu mūzikā. Tā tev parādās noteikts mūzikas stilu un skaņu kopums, kurā aizvien retāk ielaužas kaut kas pavisam svešs un varbūt pat draudīgs, par ko gribas stāstīt ne vien paziņām, bet arī svešiniekiem - jauns pasaules redzējums, kura atspīdums izgaismo arī tevi gan kā blakusstāvētāju, gan varbūt atklājēju vismaz savai mazajai nezinātāju grupai.
Bet arī tad atkal pienāk brīdis, kad iedziļināšanās viņu mūzikā vairs nesniedz agrāko baudu vai jaunatklājumu garšu, tas ir tikai apstiprinājums iepriekš nojaustajām patiesībām vai pat vilšanās, jo sākumā manītā dzirkstele ir izrādījusies nejaušība, vai varbūt acu māns. Tad ir laiks jauniem meklējumiem un plejlistes atjaunināšanai, kas sākumā varbūt rada līdzīgu vainas apziņu kā drauga piemiršana, taču laiks izdzēš arī to, un tu klausies atkal jaunā mēģinājumā uzkliegt pasaulei vai izstāstīt sevi. Protams, arī tas reiz beigsies, bet tagad vēl ir tikai sākums, un tā gandrīz vienmēr taču ir patīkamākā daļa, vai ne?
Shovels and Rope - Ohio