: prozas lasījumi
Jā, man arī sava mūsdienu pasaka, bļģ.
Tā sākas un beidzas 2009. gada 14. aprīļa rītā pie Nodarbinātības valsts aģentūras biroja Jēzusbaznīcas ielā. Akurāt pirms divām nedēļām biju atlaists (sorī, mana vieta tika likvidēta), vajadzēja piereģistrēties bezdarbniekos. Tāpēc stāvēju rindā, kas locīdamās stiepās cauri visam pagalmam, cauri iesmu sētai līdz pat šķērsielai. Stāvētāji lielākoties klusēja, dzestrajā gaisā sabozušies, tikai priekšā pāris agrā pusmūža sievietes skaļi apsprieda bezdarbnieku likumu nianses. Domāju, ka visiem stāvētājiem tās vienalga bij skaidras: reģistrācija, apmācība jaunā statusa "iespējās", varbūt arī tikšana simtlatniekos. Nezināju, kā tas īsti notiks, bet cerēju, ka tikšu kapu apkopējos.
Kā noprotams, par atlaišanu īpaši neskumu. Avīzē vienalga vairs negribēju palikt, un man vēl bij studijas kā visnotaļ cienījama nodarbošanās. Varēju ironiski pasmīkņāt par laikrakstu mēģinājumiem atrast kādu gaismiņu paslīdējušās ekonomikas dibenspraugā. Sāpīgāk bija domāt par mājām, jo ne tik sen paps dzeršanas dēļ bij palicis bez darba un redzes kreisajā acī. Tobrīd arī to gan bij piekāst: smadzenēs dominēja iepriekšējā vakara glābēja brauciens taksī uz kaukādu fakinu pusorģiju ārstu nāves vēsti padzirdējušas paziņas dzīvokli, kur netīšām satiku meiteni, ar kuru esmu joprojām. Līdzsvaroja to nesenās hroniskās asiņošanas vājums un atspulgi no pēdējā ekskursu psihedēlisko vielu tālākajos nostūros, kur nosaukumu vietā joprojām ir ķīmiskās formulās.
Tobrīd nezināju, ka viss taisās apgriezties otrādi, un darba pohujs pāraugs galvenajā 2010.-2012. gada stresā. Nezināju arī, ka tuvība ar pārējo valsti pēc nejaušās ietikšanas 13. janvāra grautiņos un bezdarbnieku rindas izstāvēšanas turpināsies ar pārcelšanos uz Angliju. Nezināju pat to, ka iemīlēšanās sajūta ir īstenojama un pārveidojama kārtīgās ilgtermiņa attiecībās. Zināju tik to, ka viss kaukā sakārtosies.
Tā, protams, nenotika. Pieleca tas lēnām, pēc ilgas pēršanās paša galvas peļķītē, kuru uzskatīju par okeānu, daudziem strīdiem, černuhas uzplūdiem un literatūrčinovņika karjeras iespējas padiršanas. Bet tagad beidzot atkal ir sajūta, ka stāvu pats uz savām kājām, kaut slapjām bez gala. Un tas jau ir pasakas vērts.
Jā, man arī sava mūsdienu pasaka, bļģ.
Tā sākas un beidzas 2009. gada 14. aprīļa rītā pie Nodarbinātības valsts aģentūras biroja Jēzusbaznīcas ielā. Akurāt pirms divām nedēļām biju atlaists (sorī, mana vieta tika likvidēta), vajadzēja piereģistrēties bezdarbniekos. Tāpēc stāvēju rindā, kas locīdamās stiepās cauri visam pagalmam, cauri iesmu sētai līdz pat šķērsielai. Stāvētāji lielākoties klusēja, dzestrajā gaisā sabozušies, tikai priekšā pāris agrā pusmūža sievietes skaļi apsprieda bezdarbnieku likumu nianses. Domāju, ka visiem stāvētājiem tās vienalga bij skaidras: reģistrācija, apmācība jaunā statusa "iespējās", varbūt arī tikšana simtlatniekos. Nezināju, kā tas īsti notiks, bet cerēju, ka tikšu kapu apkopējos.
Kā noprotams, par atlaišanu īpaši neskumu. Avīzē vienalga vairs negribēju palikt, un man vēl bij studijas kā visnotaļ cienījama nodarbošanās. Varēju ironiski pasmīkņāt par laikrakstu mēģinājumiem atrast kādu gaismiņu paslīdējušās ekonomikas dibenspraugā. Sāpīgāk bija domāt par mājām, jo ne tik sen paps dzeršanas dēļ bij palicis bez darba un redzes kreisajā acī. Tobrīd arī to gan bij piekāst: smadzenēs dominēja iepriekšējā vakara glābēja brauciens taksī uz kaukādu fakinu pusorģiju ārstu nāves vēsti padzirdējušas paziņas dzīvokli, kur netīšām satiku meiteni, ar kuru esmu joprojām. Līdzsvaroja to nesenās hroniskās asiņošanas vājums un atspulgi no pēdējā ekskursu psihedēlisko vielu tālākajos nostūros, kur nosaukumu vietā joprojām ir ķīmiskās formulās.
Tobrīd nezināju, ka viss taisās apgriezties otrādi, un darba pohujs pāraugs galvenajā 2010.-2012. gada stresā. Nezināju arī, ka tuvība ar pārējo valsti pēc nejaušās ietikšanas 13. janvāra grautiņos un bezdarbnieku rindas izstāvēšanas turpināsies ar pārcelšanos uz Angliju. Nezināju pat to, ka iemīlēšanās sajūta ir īstenojama un pārveidojama kārtīgās ilgtermiņa attiecībās. Zināju tik to, ka viss kaukā sakārtosies.
Tā, protams, nenotika. Pieleca tas lēnām, pēc ilgas pēršanās paša galvas peļķītē, kuru uzskatīju par okeānu, daudziem strīdiem, černuhas uzplūdiem un literatūrčinovņika karjeras iespējas padiršanas. Bet tagad beidzot atkal ir sajūta, ka stāvu pats uz savām kājām, kaut slapjām bez gala. Un tas jau ir pasakas vērts.