par ielu :
Es šeit sēžu vairākus metrus virs ielas un redzu visu, kas tajā notiek. Šobrīd lietus, reta mašīnu aizrūkšana un atkritumu maisi uz tālās puses trotuāra. Citreiz mīlnieku strīdi, vienmuļās dzēruma izdarības, iepirkumu nešana un paziņu sasaukšanās no droša attāluma, sasveicināšanās un atvadīšanās. Ikdiena, nezinot, ka es viņus novēroju. Mūra siena nožogo mūra māju, koki un krūmi noēno pagalmu, bet es redzu tiem pāri un cauri.
Mums laukos tā Bērziņmamma caurām dienām sēdēja pie loga un skatījās uz garāmgājējiem, govīm un mašīnām. Un šeit arī es reizēm nevaru vien atrauties. Iepriekšējos dzīvokļos pie loga piegāju tikai aizdomīgu skaņu uzplūdos. Tad mana dzīve bija citur. Tagad tā ir šeit, un lielāko daļu dienas šeit esmu tikai es un iela, un mājas. Viss pārējais iet garām, parādās un pazūd, atkal atstājot mūs divatā. Reizēm es tai palasu priekšā Vitmenu vai Dālu, reizēm tā runā ar mani saviem rūcieniem, dūcieniem un krācieniem.
(Man tā iela patiesībā ne pārāk, labprātāk būtu citur, pie cilvēkiem un darbiem, bet šobrīd viņa mani tur gūstā. Nu, un Stokholmas sindroms, un tā.)
Es šeit sēžu vairākus metrus virs ielas un redzu visu, kas tajā notiek. Šobrīd lietus, reta mašīnu aizrūkšana un atkritumu maisi uz tālās puses trotuāra. Citreiz mīlnieku strīdi, vienmuļās dzēruma izdarības, iepirkumu nešana un paziņu sasaukšanās no droša attāluma, sasveicināšanās un atvadīšanās. Ikdiena, nezinot, ka es viņus novēroju. Mūra siena nožogo mūra māju, koki un krūmi noēno pagalmu, bet es redzu tiem pāri un cauri.
Mums laukos tā Bērziņmamma caurām dienām sēdēja pie loga un skatījās uz garāmgājējiem, govīm un mašīnām. Un šeit arī es reizēm nevaru vien atrauties. Iepriekšējos dzīvokļos pie loga piegāju tikai aizdomīgu skaņu uzplūdos. Tad mana dzīve bija citur. Tagad tā ir šeit, un lielāko daļu dienas šeit esmu tikai es un iela, un mājas. Viss pārējais iet garām, parādās un pazūd, atkal atstājot mūs divatā. Reizēm es tai palasu priekšā Vitmenu vai Dālu, reizēm tā runā ar mani saviem rūcieniem, dūcieniem un krācieniem.
(Man tā iela patiesībā ne pārāk, labprātāk būtu citur, pie cilvēkiem un darbiem, bet šobrīd viņa mani tur gūstā. Nu, un Stokholmas sindroms, un tā.)
par stāstiem :
Mans pirmais stāsts, kas bija kas vairāk par bērnišķīgu tīksmināšanos ap prāta tumšajiem kambariem, mans pirmais īstais stāsts bija astotajā klasē, kad kārtējā sacerējumā es nevarēju nerakstīt par meiteni, kura man tobrīd patika. Nevienam par viņu nebiju teicis, bet man vajadzēja par viņu izstāstīt. Un tad uzrakstīju par viņu un sevi, par manas galvas malšanos no pavasara līdz rudenim, visu aprokot metaforā par zemes darbiem, kurus tolaik pārzināju vairāk par jebko citu. Mīlestības vietā bija kaut kāds krūms, kuru es stādīju un kopu, kaut redzēju, kā tas vīst. Metafora izrādījās vēl precīzāka kā domāju, jo to mīlestību pats vien biju iestādījis - no gaisa nekas nenokrita. Sākumā vienkārši gaidīju, bet nekas nenotika, tad nu liku sev iemīlēties.
Par stāsta jēgu klusēju. Tāpat arī tagad. Tā konkrēti izstāstīt varu tik tad, ja notikums ir sen aizgājis. Bet pastāstīt gribas pirms tam, pa kluso iešļircinot lasītājam zem ādas tās savas sajūtas, kuras citādi nebūtu kur likt. Un metaforiski stāsti ļauj apiet iekšējos blokus un visu realitātes, īsto notikumo bulšitu. No dzīves, pieredzes savīt naratīvu varētu, bet kāda no tā jēga? Es jau gribu dot lasītājam nevis ziņas par notikumiem, bet sajūtas un atklāsmes, tīru emociju injekciju. Žurnālistika un blogošana ir forša, bet man - vismaz pagaidām - nošķirta lieta.
Mans pirmais stāsts, kas bija kas vairāk par bērnišķīgu tīksmināšanos ap prāta tumšajiem kambariem, mans pirmais īstais stāsts bija astotajā klasē, kad kārtējā sacerējumā es nevarēju nerakstīt par meiteni, kura man tobrīd patika. Nevienam par viņu nebiju teicis, bet man vajadzēja par viņu izstāstīt. Un tad uzrakstīju par viņu un sevi, par manas galvas malšanos no pavasara līdz rudenim, visu aprokot metaforā par zemes darbiem, kurus tolaik pārzināju vairāk par jebko citu. Mīlestības vietā bija kaut kāds krūms, kuru es stādīju un kopu, kaut redzēju, kā tas vīst. Metafora izrādījās vēl precīzāka kā domāju, jo to mīlestību pats vien biju iestādījis - no gaisa nekas nenokrita. Sākumā vienkārši gaidīju, bet nekas nenotika, tad nu liku sev iemīlēties.
Par stāsta jēgu klusēju. Tāpat arī tagad. Tā konkrēti izstāstīt varu tik tad, ja notikums ir sen aizgājis. Bet pastāstīt gribas pirms tam, pa kluso iešļircinot lasītājam zem ādas tās savas sajūtas, kuras citādi nebūtu kur likt. Un metaforiski stāsti ļauj apiet iekšējos blokus un visu realitātes, īsto notikumo bulšitu. No dzīves, pieredzes savīt naratīvu varētu, bet kāda no tā jēga? Es jau gribu dot lasītājam nevis ziņas par notikumiem, bet sajūtas un atklāsmes, tīru emociju injekciju. Žurnālistika un blogošana ir forša, bet man - vismaz pagaidām - nošķirta lieta.
par bērniem :
Pēdējā laikā man mazi bērni visu laiku atgādina stereotipiskos psihušku pacicentus. Runā paši ar sevi un dubļiem, uzskata sevi pamīšus par napoleonu un naftas tankeri, pārgrieztām acīm sprauslā sev zem deguna... Ikreiz ieraugot kādu ratiņos nomodā guļošu bēbi, domās palielinu viņu līdz pusmūža vīrietim vai sievietei, saglabājot tikai uzvedību, un ap dūšu tā mazliet savādi paliek. Un mazliet tā kā skauž.
Tas viss, protams, tikai līdz brīdim, kad bērns nokļūst manā tuvumā. Tad ir pilna apjoma uķiuķi un grūti apvaldāma tieksme iepatikties, un visas pārējās domas kaut kur pagaist.
Pēdējā laikā man mazi bērni visu laiku atgādina stereotipiskos psihušku pacicentus. Runā paši ar sevi un dubļiem, uzskata sevi pamīšus par napoleonu un naftas tankeri, pārgrieztām acīm sprauslā sev zem deguna... Ikreiz ieraugot kādu ratiņos nomodā guļošu bēbi, domās palielinu viņu līdz pusmūža vīrietim vai sievietei, saglabājot tikai uzvedību, un ap dūšu tā mazliet savādi paliek. Un mazliet tā kā skauž.
Tas viss, protams, tikai līdz brīdim, kad bērns nokļūst manā tuvumā. Tad ir pilna apjoma uķiuķi un grūti apvaldāma tieksme iepatikties, un visas pārējās domas kaut kur pagaist.