te

11:29 pm: Vakar lasīju rakstu par Džonu Keidžu un priecājos. Par citā kontekstā strādājošajiem konceptuāliķiem ir daudz interesantāk lasīt nekā viņus pieredzēt pašam. Tagad Dušampa, Keidža, Maļeviča un w/e darbi man drīzāk šķiet vēsturiski ilustratīvi materiāli kā iedarbīgi mākslas objekti, bet vairums galerijās redzētā jaunā konceptuālisma paraugu labākajā gadījumā izraisa piecas sekundes ilgu "mm, jā, tīri čoini" reakciju. Neesmu tajā kontekstā, un konceptuālā māksla ir konteksta māksla vēl desmitreiz vairāk nekā viss pārējais. Gan tiešā - galerijas/koncertzāles - gan paplašinātā konteksta - ekspektācijas/dogmas.

Tieši tapēc es šobrīd tai neredzu jēgu - vismaz ne savā, vismaz ne publicējamā darbā. Ir tīri čoini paspelēties ar kādu ideju, taču dikti šaubos, vai kādas jaunas iespējas parādīšana man tiešajā kontekstā būtiski pavērs cilvēku apvāršņus vai ietekmēs viņus vairak kā uz piecām sekundēm. Un es arī neredzu savām izpausmēm traucējošas literāras dogmas vai ekspektācijas. Jo sevišķi tagad, kad visu var anyway iegrūst blogā. Lasītāju dzīves uztvere, emocionālā pasaule u.t.t. - jā, tā ir cita lieta, tas man šķiet cīniņa vērts. Bet vēlreiz mēģināt sagraut uzskatus par mākslu - kāpēc? Sagraujamie jau ir nolīdzināti ar zemi, bet pārējie baidās pat uz brītiņu paskatīties ārpus tā sienām. Drīzāk ir vērts pārbūvēt sagrauto.